Pastkartes no pierobežas
Postkaardid piiri äärest
Baltijas ceļa 35.gadadienai veltīta izstāde, kas atspoguļo Igaunijas - Latvijas pierobežā dzīvojošos cilvēkus un viņu stāstus.
Balti keti 35. aastapäevale pühendatud näitus, mis kajastab Eesti-Läti piiri ääres elavaid inimesi ja nende lugusid
Pastkartes no pierobežas
Kaimiņi ir katram no mums. Dažiem tie atrodas viena paklājiņa, citiem – pāris kilometru vai hektāru attālumā, bet katram kaimiņu būšana nozīmē kaut ko savu. Kaimiņš var būt glābiņš, kad kartupeļi jau nomizoti, bet saproti, ka nav eļļas; ērtākais taksometrs, kad saplīsusi riepa vai labākais komunikācijas prasmju trenažieris, ja jums nesakrīt mūzikas gaumes. Taču tas iespējams tikai tad, ja savu kaimiņu pazīsti.
Rūjienai nesot titulu “Baltijas jūras reģiona kultūras pērle 2024”, viens no aktivitāšu virzieniem ir palīdzēt Rūjienas un apkārtnes iedzīvotājiem satikt savus kaimiņus – gan tuvākus, gan arī tālākus aiz Igaunijas robežas – un stiprināt kaimiņu attiecības. Izstāde “Pastkartes no pierobežas” vēsta par Rūjienas apvienības un Igaunijas puses pierobežas iedzīvotājiem un mēģina izzināt kaimiņu būšanu plašākā mērogā, uzdodot jautājumus, ko nozīmē dzīvot pierobežā, ko sniedz Igaunijas tuvums Latvijai un Latvijas tuvums Igaunijai
un kāda ir mūsu kaimiņu būšana, atskatoties arī uz Baltijas ceļu, kas 1989. gada 23. augustā starptautiski nodemonstrēja Baltijas tautu vienotību, iezīmējot vienu no spilgtākajiem piemēriem kaimiņvalstu sadarbībai pasaules vēsturē. Godinot Baltijas ceļa 35. gadadienu, izstāde tiek atklāta 2024. gada 23. augustā, Unguriņu robežpunktā.
Izstāde atspoguļo sarunas un fotoportretus ar 28 iedzīvotājiem, kas tapuši, izstādes komandas pārstāvjiem aprīlī, maijā un jūlijā ciemojoties Unguriņu, Lodes, Arakstes, Penujas un Lilli apkaimē. No vienām mājām pie otrām mūs ved satikto cilvēku norādes un stāsti, tāpēc ceļš pie izstādes dalībniekiem veidojas pats no sevis un nedz satiktie cilvēki, ne mēs paši nezinām par mūsu gaidāmo tikšanos.
Līdztekus klātienē redzamajiem fotoportretiem un citātiem, izstāde turpinās arī interneta vidē, kur intervijas lasāmas pilnā apjomā, jo, no teju 9 stundās un 80 lappusēs apkopotajām sarunām, izstādei atlasīti katra satiktā cilvēka zīmīgākie citāti par kaimiņu būšanu, satikšanos, dzīvi pierobežā, Baltijas ceļa laiku un pārrobežu attiecībām. Šie stāsti ved, piemēram, uz agrāk notikušo robeždziedāšanas pasākumu, kopīgiem pārrobežu svētkiem, lavīšanos caur mežu atpakaļ mājās pēc otrpus robežai aizvadīta igauņu-latviešu futbola turnīra, latviešu puiša un igauņu meitenes satikšanos, kaimiņu ciemošanos vārdadienās un mīlestību pret zirgiem un šo vietu.
Jaunākajam sarunu dalībniekam ir 10 gadi, vecākajam – teju 90, turklāt tie ir ne tikai vietējie, bet arī cilvēki, kas šaipusē nonākuši, piemēram, no Dundagas, Līgatnes, Rīgas, Liepājas un pat Itālijas. Esam pateicīgi visiem 28 izstādes dalībniekiem, kuri mūs sagaidīja, atvēra savas durvis sarunai un uzticējās.
Unguriņu un Ķoņu apkaimē satiktie izstādes dalībnieki: Maruta Krastiņa, Laila Lūse, Juris Sproģis, Valdis Mūrnieks, Raitis Lazdiņš, Georgs Micītis, Domenico Karanna.
Lodes un Arakstes pusē satiktie izstādes dalībnieki: Kaiva Medne, Normunds Lorencs un Sandra Roķe, Agrita Medne, Aija Upīte, Liene Zemzare, Alda Meirēna, Una Sniega, Ilga Šmite, Una Ripīte.
Igaunijā (Lilli un Penujas apkaimē) satiktie izstādes dalībnieki: Marge Šneidere, Sille Muska, Alli Lānde, Rēta Paju, Jānis Grīnvalds un Anete Sika, Aivo Joamets, Arne Palulills, Hanss Kīvits, Līna Pūsāre, Jāns Metus.
Izstādes komanda:
Fotogrāfiju autori: Uldis Rusmanis un Rūjienas Kultūras nama Jauno mediju pulciņa dalībnieces – Elizabete Zariņa, Samanta Lūsīte un Patrīcija Ketija Kukaine
Literārā redaktore, intervijas: Anna Paula Gruzdiņa
Izstādes kuratore, dizains: Karīna Vītiņa
Projekta vadītāja: Madara Seile
Tulce Igaunijā: Ilze Salnāja-Verva
Tulkojumi: Kristīne Hauga, Mārīte Uibo
Audio apstrāde: Rūdolfs Piziks
Druka: SIA “Printo”
Izstādes izgatavošana: SIA “Vecmuižnieki”
Izstādes tapšanu finansiāli atbalsta:
Valmieras novada pašvaldība un Valsts kultūrkapitāla fonda mērķprogramma “Latviešu vēsturisko zemju attīstības programma” un Vidzemes plānošanas reģions.
Postkaardid piiri äärest
Igaühel meist on naabrid. Mõne jaoks asuvad nad ühe meetri kaugusel, mõnel - paari kilomeetri kaugusel või kaugemal, aga naabriks olemine tähendab igaühele midagi muud. Kuna Rūjiena kannab tiitlit "Läänemere piirkonna kultuuripärl 2024";, on üks tegevussuundi aidata Rūjiena ja selle lähiümbruse elanikel kohtuda oma naabritega – nii Eesti piirile lähemal kui ka kaugemal – ning tugevdada naabersuhteid. Näitus "Postkaardid piirilt"; räägib Rūjiena liidu elanikest ja Eesti-poolsest piirist ning püüab uurida naabriks olemist laiemalt, esitades küsimusi, mida tähendab elada piiril, mida annab Eesti lähedus Lätile ja Läti lähedus Eestile ning mis tunne on olla meie naabriks, vaadates tagasi Balti ketile, mis 1989. aasta 23. augustil rahvusvaheliselt demonstreeris Balti riikide ühtsust, tähistades üht eredamat näidet naaberriikide koostööst maailma ajaloos.
Näitus kajastab vestlusi ja fotoportreesid 28 elanikuga, mis valmisid
näitusemeeskonnal Unguriņis, Lodes, Arakstes, Penujas ja Lillis aprillis, mais ja
juulis. Marsruut kujuneb loomulikult, järgides kohatud inimeste juhiseid ja lugusid
oma naabritest.
Noorim vestlusest osavõtja on 10-aastane, vanim ligi 90. Tegemist on nii kohalike kui ka näiteks Dundagast, Līgatnest, Riiast, Liepājast ja isegi Itaaliast piirile saabunud inimestega. Oleme tänulikud kõigile 28 vestlejale, kes meid vastu võtsid, oma uksed vestluseks avasid ja meid usaldasid.
Unguriņi ja Ķoņi läheduses olid kohtumisel: Maruta Krastiņa, Laila Lūse,
Juris Sproģis, Valdis Mūrnieks, Raitis Lazdiņš, Georgs Micītis, Domenico
Karanna
Lode ja Arakste piirkonnas olid kohtumisel: Kaiva Medne, Normunds Lorencs
un Sandra Roķe, Agrita Medne, Aija Upīte, Liene Zemzare, Alda Meirēna,
Una Sniega, Ilga Šmite, Una Ripīte
Eestis (Lilli ja Penuja ümbruses) olid kohtumisel: Marge Shneider, Sille Musk, Alli Laande, Reet Paju, Jānis Grīnvalds ja Anete Sika, Aivo Joamets, Arne
Palulill, Hanss Kiivits, Liina Puusaar, Jaan Metus
Näituse loomist toetavad rahaliselt:
Valmiera maakonna omavalitsus ja Riigi Kultuurkapitali Fondi sihtprogramm ''Läti ajalooliste maade arendusprogramm" ja Vidzeme planeerimispiirkond.
Näituse meeskond:
Fotode autorid: Uldis Rusmanis ja Rūjiena kultuurimaja uue meediarühma liikmed –
Elizabete Zariņa, Samanta Lūsīte ja Patrīcija Ketija Kukaine
Kirjandustoimetaja, intervjuud: Anna Paula Gruzdiņa
Näituse kuraator, kujundus: Karīna Vītiņa
Tõlkija Eestis: Ilze Salnāja-Verva
Tõlked: Kristīne Hauga, Mārīte Uibo
Helitöötlus: Rūdolfs Piziks
Projektijuht: Madara Seile
Trükk: SIA “Printo”
Näituse ettevalmistamine: SIA “Vecmuižnieki”
Maruta Krastiņa mājas "Vecā skola",
Unguriņu un Ķoņu apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
Izstāde par pierobežas cilvēkiem un kaimiņu būšanu Baltijas ceļa kontekstā nebūtu iedomājama bez Marutas Krastiņas, Ķoņu tautas nama un bibliotēkas vadītājas, kultūras dzīves organizētājas. Viņas vārds un paveiktais ieskanas teju visās pārējās sarunās un ne velti, jo tieši Maruta kopš Baltijas ceļa norises caur dažādiem laikiem ir iznesusi ideju par Baltijas ceļa gadienas atzīmēšanu un pārrobežu draudzības saišu stiprināšanu. Lai gan Marutu, tāpat kā visus pārējos, par savu ierašanos neesam informējuši, pēc īsas telefonsarunas Maruta mūs jau gaida Unguriņu robežpunktā, lai gan pati dzīvo deviņus kilometrus no robežpunkta. Sarunas gaitā staigājam pa robežpunktu un tā arī mūsu sarunas tēmas ieveļas te vienā, te otrā robežas pusē.
Jūsu plāns tad ir pierobežas cilvēki, ja? Bet te jau nekā nav vairs no tiem cilvēkiem. Te rindā vie’ bij’ mājas un bij’ a’ cilvēkiem pilns. Tur, ku’ dzeltenā klēts, es atceros, ka 2002. gadā, ka bij’ tie Ķoņu kalna svētki un bija tas vietējais koncerts un tur sanāca kādi 20-30 cilvēki no tām apkārtējām mājām. Tagad nekā. Sāk jau atdzīvoties. Divas mājas jau ir tā kā atdzīvojušās.
Vai tas zemes ceļš, kas iet gar skulptūru, arī ved uz kādām mājām?
Tur var tikt ārā uz Piksāru baznīcu.Tā (rāda uz māju blakus asfaltētajam laukumam Igaunijas pusē) agrāk bija igauņu sarga māja, bet tur tagad neviens nedzīvo. Tas bija tais 40. gados, vēl pat pirms. Igauņu pusē tai mājiņai jumts iebrucis. Mūsu pusē jau vēl turās.
Te jau interesanti bija. Tur, viņā pusē, kur tas mežs, tur visur bija pļavas. Un, kad te bija tas pirmais pasākums, tad te visur bija tīrums. Tagad, ja padomā, vairs pat cauri netiek. Brikšņi. To pirmo pasākuma vietu vispār vairs neredz. Tur, tālāk prom, ir tādi lieli koki. Kad riktīgi ieskatās, tad jau redz. Jā, tas bija pirmais pasākums.
Te (rāda uz grāvi starp skulptūru un Igaunijas pusi) jau vispār doma bija tiltiņu pāri taisīt. Bet robežsargi neatļāva – nedrīkstot būt tādas būves. Tā ideja praktiski bija no latviešu puses. Mēs izdomājām, ka tā vajadzētu un igauņi pēc tam piebiedrojās.
Te vispār viss bija irdens grāvis. Lai viņu līdzinātu, mēs te aizvadījām vienu projektu. Bet tad, kad ceļu taisīja, tad te saveda un to placi iztaisīja lielāku. Tas bij’ ap 2008. gadu. Gan viņā pusē, gan šinī pusē bija tādi staigni grāvji, bet te tagad ir caurteka. Te jau viss tika savests, pārtaisīts un sataisīts. Bet nav jau nekāda vaina, vai ne? Ir, kur piekāpt un pienākt.
Tur tas asfaltētais laukums – igauņiem tur bija vieta, kur viņi nolika visas muitas preces un mašīnas, bet tagad tur ir laba vieta pasākumiem.
Skat, purenītes sāk ziedēt.
Kā radās ideja par pirmo pasākumu?
Man šķiet, ka tas pirmais tika rīkots centralizēti no Rīgas puses, no Tautas frontes. Tie jau visi bija tādi zibenīgi pasākumi. Zibenīgi. Bet es tev teikšu, ka man jau ar’ i’ tā kā pa miglu. Bet es atceros, ka tur bija nu ļoti daudz cilvēku. Vispār kāju nevarēja paspert. Tas man tā kaut kur prātā. Ko tad tur varēja redzēt tādā drūzmā. Te bija viss pilns ar tām svecītēm, tad jau te bija drusciņ savādāk. Tais’ bildēs jau droši vien ir redzēts. Tad jau ne asfalta, nekā te nebija. Vispirms asfaltu uzlēja igauņi. Un tad vēlāk uzlēja latvieši ar’. Reizē nebija. Bet laikam tā pati igauņu firma lēja.
Kāda bija sadarbība ar igauņiem?
Vispār tie igauņi no sākuma mūs ne vella neatbalstīja (smejas). Bija kādi trīs, četri, kas kaut ko runāja. Kad bija tā 10.,15. gadu jubileja, tad viņi tā vairāk sāka pievienoties. Tagad viņ’ jau tāpat – ka’ nav mēs nopļāvuš’ zāli, ta viņ’ nopļau’ un otrādāk.
Bet bija grūti. Sākumā jau ar mums jau neviens… Mēs aicinājām Rūjienas domi, mēs jau bij’ Naukšēnu novada pagasts. Tie jau ar, tā Rūjiena, ne vella te nenāca. Tagad gan ir ļoti laba tā sadarbība. Tagad tik i’ valodas barjera. Krieviski vairs nemāk, angliski vēl nemāk. Tā vispār tas ļoti traucē. Ja vajag personīgi aizbraukt un kaut ko uzprasīt, tad varbūt vēl nekas, bet, ja vajag sīkumos par organizēšanu, tad tas traucē. Tāpēc man liekas, ka “Dzīnei” ar tā sadarbība ar Igauniju kaut kā izjuka. Agrāk mēs te katru gadu braucām uz tām jubilejām atzīmēt, gadskārtas, visādi. Tagad, šķiet, nav būts. Nuijā kādreiz laikam ir, bet pēdējā laikā nav būts. Sākumā tak’ mēs bijām visos folkloras festivālos – vairāk nekā Latvijā.
Kādā valodā notika Baltijas ceļa pasākumi?
Mazajos pasākumos viss bija latviski, nav tulkots. Tulkot sāka tikai ar 20. gadu jubileju. Tā tulkotāja, Rūta Karma, vispār tulko bērnu grāmatas. Viņa tulkoja arī pirms tiem 35 gadiem. Un tādā sakarā es viņu arī meklēju uz to divdesmitgades pasākumu. Tā viņa tagad gandrīz katru reizi ir. Man liekas, ka viņai pašai patīk arī. Iedomājies, tas bija 35 gadus atpakaļ!
Nē nu tas jau tā nemaz neliekās, vai ne? Liekās, ka tas nupat i’ bijis. Jo tu vecāks paliec, jo tas laiks ātrāk iet. Tā jau arī ir.
Vispār jau šitas pasākums nav pārāk grūti organizējams. Jo tas ir tāds pasākums, kur cilvēki paši nāk. Nav tā, kā ar citiem – ka tur visādi jāpielabinā’. Un tas jau uzreiz ir savādāk.
Bet nu tiešām tā robeža jau nu gan ir tukša. Mājas pamestas. Tas jau arī nav labi. Kāda jau atdzīvojās. No Naukšēniem tas Lūsis tāds, tas aktieris, tas atnāca. Viņiem tā māja ir tur, kur ceļmalā ir tā pirtiņa. Pie viņa jums jāiebrauc. Vai ta’ kād’ div’ gad’ nav vai? Jāsak’ – tur tā cits nemaz neviens varbūt tur arī negrib nākt brikšņos iekšā. Ceļš ar i’ jātaisa. Nē nu tik trak’ jau nav, iekšā tiek. Tur jums gan vajag iebraukt. Tā māja, kur ir Lūsis, tā bija rija kādreiz. Tas, kas tur dzīvoja, tas to riju pārtaisīja par māju. Bet tā pati māja bija bišķiņ tālāk, ļoti skaistā vietā – Sinepju parks – vai tāds ir dzirdēts? Tas saimnieks bija sastādījis visādus retus ciedrus un tādus retus kokus. Nu jau tur ir arī izzāģēts. Es atceros. Tā bija tāda balta māja.
Kā Igaunijas tuvumu izjūtat ikdienā?
Tāpat jau latvieši kādreiz aizbrauc, piemēram, uz to pašu Nuiju. Bet nu tagad pārtikas cenas ir līdzīgas. Nu uz peldbaseinu aizbrauc. Viņi jau tāpat. Agrāk jau Rūjiena bija pilna ar igauņiem. Vienā momentā viņiem pārtika bija stipri dārgāka. Es domāju, ka agrāk tā sadarbība ar igauņiem bija pat lielāka. Mēs tādā kultūras darba ziņā arī padomju laikos sadarbojāmies. Brauca ar koncertiem. Tad jau vēl “Dzīne” nemaz nebija, tad bija citi ansambļi un deju kolektīvi. Es jau tāds vecs tā kā pasaule. Nu ko, no 73. gada Ķoņos strādāju! Tad jau varat iedomāties. Mēs braucām ar koncertiem un viņi brauca. Liela tā sadarbība bija. Pēc tam, kad Latvija jau bija brīva, pirmais brauciens bija ar skolniekiem un “Dzīni” uz Lilli ap 2000. vai 2001. gadu. Vai 2002. Es atceros, ka daudziem bērniem nebija pases un ta’ tur tās atļaujas deva, lai tiktu pāri robežai.
Tagad varbūt arī paši ir vainīgi, ka nemeklē tos sakarus. No vadītāja jau vien ir atkarīgs daudz kas. Bet es domāju, ka tagad uz to Igauniju tiešām retāk brauc nekā agrāk. Brauc tā atpūsties, izklaidēties. Nuijā arī ir baseins. Tepat tā dabas taka ir forša. Un tālāk ir vēl vairākas citas takas. Nu tur jau rindā vien ir. Man personīgi liekas, ka no Igaunijas puses tur ir pat vairāk ko skatīt nekā Latvijā. Nē nu šaipusē jau arī visu ko rīko. Nupat vien bija no Valmieras novada kaut kāda fotoorientēšanās, bija kaut kādi objekti jāmeklē. Tas bija pa visu novadu. Liela padarīšana tā ir. Un pārgājiens pa pierobežu. Ja es būtu varējusi, es ar būtu a’ mier’ iet.
Tepat pierobežā taču arī kāds dzīvo, vai ne?
Jā, te ir “Smilškalni”. Viņš mūs atbalstīja – kad mums kaut ko vajadzēja, tad viņš iedeva. Kaut kādus vadus vajadzēja kādreiz vai kā. Viņš ir ienācējs no Rīgas. Kaut kad 90.gados.
Ko jūs gribētu novēlēt visiem, kas turpina Baltijas ceļa tradīciju šajā vietā?
Lai viņš viss tāpat turpinātos! Tagad jau īpaši ar karu Ukrainā. Ko jūs domājat par karu Ukrainā? Es domāju, ka tur viss ir diezgan saspīlēti. Protams, ka jādomā uz labāko. Paskaties, turpat arī tā Irāka un Serbija, Izraēla.
Nu lai jums jauka diena! Ko es citu varu novēlēt.
Braucat 23. augustā atkal uz šejieni!
Interviju klausies šeit
Maruta
Krastiņa
Domenico Karanna, mājas “Vingas”,
Unguriņu un Ķoņu apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
Domenico sētā nokļūstam, sekojot Jura norādēm par māju, kurā dzīvo itālis, kas cep picas. Kā jau to var paredzēt saulainā pavasara svētdienā, ierodamies tieši dārza darbu laikā un mazliet patraucējam ābeļu zaru vākšanu “Vingās”. Pirms sākam sarunu ar Domenico, viņš ir jau paguvis aizskriet pēc grāmatas par Baltijas ceļu. Domenico mammai Esmeraldai un viņa onkulin fonā darbojoties ap ugunskuru, sarunājamies pie skaistas akmens mūra sienas “Vingu” pagalmā.
Kā tevi sauc?
Domenico: (Mammai) Var teikt?
Mamma: Protams, var teikt! (Smejas) Kāpēc lai tu nevarētu teikt?
Domenico: Es esmu Domenico – pa pusei itālis, pa pusei latvietis.
Kas tā par grāmatu?
Es vēl neesmu sācis viņu lasīt, bet es viņu dabūju Latvijas Tautas Frontes muzejā. Vispirms es biju aizgājis uz okupācijas muzeju un pēc tam aizgāju uz Latvijas Tautas Frontes muzeju.
Kas tev no šiem muzejiem visspilgtāk palicis atmiņā?
Tas bija vairākus gadus atpakaļ. Es tikai vienreiz biju Tautas Frontes muzejā, bet okupācijas muzejā biju kādas piecas, četras reizes. Mans mīļākais ir vai nu okupācijas vai mākslas muzejs. Vēstures un kuģniecības muzejs arī. Un vēl man patīk Kara muzejs. Pie pašas ieejas bija tāds milzīgs lielgabals!
Tu interesējies par Baltijas ceļu?
Es zinu par Baltijas ceļu, ka tur bija vairāki miljoni cilvēki un ka bija sadevušies rokās apmēram 15 minūtes. Es neatceros, no cikiem līdz cikiem, bet es atceros, ka 15 minūtes vajadzēja stāvēt. Vēl es zinu, ka mana mamma piedalījās. Vēl es zinu, kā Valmieras novadā izskatās tās galvenās pieturas. Es katru gadu 23. augustā braucu uz mums tuvāko pieturpunktu.
Uz Unguriņiem?
Jā, Unguriņiem! Es vēl nopirku tādu ordenīti ar Latviju. Es nopirku arī Igaunijas un Lietuvas ordenīti. Man arī citas vēsturiskas lietas ir mājās. Man ir vēl vecā nauda. Es kolekcionēju.
Mamma: Pastāsti, ka tu arī ikonas zīmē!
Domenico: Jā, es arī ikonas zīmēju. Es kolekcionēju arī karotītes ar pilsētām virsū. Kad kaut kur redzu, tad nopērku. Es zinu ļoti daudz par Otro pasaules karu. Es zinu, cik miljoni ebreju tika nogalināti un par holokaustu. Vēl es zinu par galvenajām cīņām, par ieroču veidiem. Es eju trešajā klasē un vienu stundu gadā es vadu par vēsturi.
Un tavi klasesbiedri nāk klausīties?
Viņiem jābūt ir (smejas). Es skolotājai paprasīju, vai es varu novadīt maziņu stundiņu un viņa piekrita. Kad es sāku ar to vēsturi ņemties, tad vispirms mani interesēja Pirmais pasaules karš, tad aizgāju uz Otro pasaules karu, cara laiki, Ulmaņlaiki, Latvijas laiki, padomju laiki un vēl 90. gadi, par 4.maiju, par Barikādēm. Es ļoti daudz pētīju par Barikādēm. No 15. līdz apmēram 30. janvārim bija Barikādes. Es skatījos katru sižetu un zinu, kuru nošāva vai ievainoja. Es Rīgā pastaigājos un es redzēju akmeni – te nomiris tas
un tas Barikādēs 1991. gadā. Tad es zinu par tiem diviem miličiem, kurus nošāva. Bet man patīk arī zināt par citām valstīm. Zinu par Krievijas vēsturi, par mežabrāļiem. Mani senči arī bija mežabrāļi.
Mamma: Viņš iet arī Rūjienas kapos kopt to kapu, kur viņi ir apglabāti.
Cik ilgi tu jau interesējies par vēsturi?
Tagad man ir 10 gadi. Tas viss man sākās 4 gadus atpakaļ. Es ļoti daudz skatos materiālus arī “Zudusī Latvija”. Es zinu par Rūjienu – ka Rūjienas baznīca vairāk par 5 reizēm tika nopostīta. Vēl par Rūjienas pilsdrupām. Daudz nē, bet zinu, kā no zīmējumiem un skicēm viņa ir izskatījusies. Zinu par Skudrītes kapiem – ka tajos kapos bija īstenībā māja, kurai nosaukums bija “Skudrītes” un pēc tam viņas pārtapa par kapiem.
Šīs ir jūsu dzimtas mājas?
Jā (rāda), tur bijusi vecā māja, pirts, šis ir bijis vāgūzis, te bija kūts, tur bija vecā kūts. Veco māju uzbūvēja apmēram 18. vai 19. gadsimtā, bet māju uzbūvēja 20. gadsimtā – 1928.gads.
Tu braukā uz skolu uz Rūjienu?
Jā, tā ir tuvākā skola. Bija Dīķeros arī skola. Mana māsa mācījās Dīķeros.
Uz Igauniju braucat?
Aizvakar bijām. Kad es Lilli biju, es atradu dzīvu lodi. Redzēju metāliņu no zemes un izvilku lodi, kas vēl nav sprāgusi. Paņēmu uz mājām. Es katru gadu braucu uz Valku un Valgu uz militāro festivālu un tur sapērkos. Es sapirku lodes, kuras jau bija izsprāgušas. Vienu dzīvo, bet tai bija noņemta tā sprāgstošā lieta un es nopirku durkli no cara armijas. Bet viņš man pazudis ir.
Domenico
Karanna
Mamma: mamma noņēma, kad ieraudzīja.
Domenico: Man ir ļoti daudz arī vecās Bībeles. Viņas vēl ir vecajā drukā, bet es mēģinu izlasīt. Kaut ko var saprast. Es par vēsturi skatos angliski. Ir viens youtuberis “History Secrets”, kas taisa video par Otro pasaules karu. Man ir grāmatas ar notīm un vecās fotogrāfijas, piemēram, no šitās mājas un vecās mājas. Es vienreiz instalēju mākslīgo intelektu un tās visas fotogrāfijas paņēmu un izkrāsoju, un tagad es varu zināt, kā mājas izskatījās krāsaini. To ar mākslīgo intelektu var izdarīt.
Skolā bija izstāde un vajadzēja ņemt no mājas vecās lietas. Es paņēmu Bībeli, Lāčplēša ordeni, naudas kasti. Puse no tās izstādes bija no mana krājuma. Es tagad krāju naudu metāla detektoram. Es zinu arī par izsūtīšanu. No mūsu mājas arī izsūtīja. Man ir arī vecās pastmarkas. Vasarā es braukšu uz mežabrāļu muzeju, kur var ieiet bunkurā.
Esi saticis Georgu?
Viņš teica, ka viņš bijis iesaistīts atmodas laika notikumos. Tev vajadzētu pie viņa aiziet!
Kur viņš ir vispār?
Aiz meža!
Aiz Jura?
Jā, laikam tā sanāk.
Tad mēs aiziesim!
Jums noteikti būtu, par ko parunāt!
Interviju klausies šeit
Georgs Micītis, mājas “Burtnieki”
Unguriņu un Ķoņu apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
Pie Georga dodamies pēc Raita norādēm un “Burtnieku” māju saimnieku satiekam, blakus graudu kaltes torņiem darbojoties ap malkas skaldīšanas ierīci. Sākumā Georgs par sarunu ir izvairīgs, bet tad nosaka: “Nē nu man jau nav, ko slēpt!” Tobrīd vēl nezinām, ka esam sastapuši cilvēku, kas bija cieši iesaistīts atmodas laika norisēs.
No kura gada jūs te dzīvojat?
Kur – te vai? Kādu brīdi domā. Tad jau vēl strādāj’ Rīgā laikam, kad apprecējās. Te sievas vecāki dzīvoja. Un es apprecējos un tā es te nokļuvu. Tad Valmierā stiklašķiedrā es pastrādāju un pārnācu uz tejieni, uz bijušo kolhozu. Tiklīdz sāka te kaut ko varēt, tad es privatizēju. Te man nekas nepiederēja – es te bij’ pilnīgi ārpasaules cilvēks. Bet tagad jau gadi i’ pulk’. Tie vecie īpašniek’ ari’ nebij, tā ka es varēj’ to te vis’ privatizet’.
Rāda uz zemes robežu. Šitā puse nav mana, man ir tā apstrādātā puse. Tā ir kaimiņam. Viņi uz Ameriku laikam aizbraukuši.
Kāpēc mājai ir nosaukums “Burtnieki”? Burtnieka ezers taču ir visai tālu.
Tāds tas nosaukums bija. Mājas stāsts ir tāds – bija tāds krogus īpašnieks, tāds Brolis. Viņam laikam naudas netrūka, tad viņ’ te nopirka, sadalīja – tās ir dravas, kas tur, redz, tai pļavā. Viņi sadalīja uz pusēm un šito pusi nopirka tas krodzinieks. Viņš iznomāja to māju rentniekiem un tad, kad 1940. gadā ienāca krievi, tai laikā tie dēli nomira un te arī īpašnieki nepalika. Tiklīdz varēja, es biju viens no pirmajiem vai ne pat pats pirmais, kas pārgāja no kolhoza uz zemnieku saimniecīb’. Tā kādus 30 gadus bija zemniekošana, principā graudaudzēšana.
Tas te viss (rāda uz kalti) ir manis paš’ taisīts. Tur iekšā ir kurināšana, viss automātiski gāja uz torņiem, uz kalti. Te mans labākais draugs, Jurģis, sākumā strādāja par kombainieri. Viņš ir vienreizīgi interesants cilvēks. Kā viņš māk visas lietas kārtot un darīt! Mēs te bij’ pirmie, kas vispār sāka kaut ko ar zemēm. Miglošan bij’, vis’ apkārtni apkalpojām.
Tagad negrib neviens te nākt, negrib strādāt. Viss uz lūžņiem. Vis’ tā tehnik’ i’ baig vecā. A’ to vairs dzīvot nevar. Tā es te dzīvo’. Nē nu dzīvo’ jau labi. Var teikt, ka esmu pat ļoti pārticis cilvēks.
Jūs te dzīvojat visu gadu?
Pa vasar’ es dzīvo’ te. Pa ziemu Rūjienā. Rūjienā māju uzbūvēj’.
Bet te taču arī ir māja!
Ir māja, jā. Pirtiņu ar’ vēl nupat aiz gara laika uzbūvēju (smejas).
Vai jums ir mājdzīvnieki?
Nē, nav vairāk, ir tikai suns. Bija zirgs; tas nodzīvoja līdz 29 gad’ un nomira. Tad tagad skaldu malciņu. Nē nu jūs varat bildēt, ko gribat. Man nav nekādu noslēpumu. Tur lejā ir dīķi, varat aiziet arī tur. Tie vis’ pašu veidot’ un bits’ ar...
Darbojas ap skaldāmo aparātu. Es jau a’ rokām neskald’. Moderns cilvēks. Es viņ’ sauc’ pa pensionār’ cir’ (smejas). Nav jāvicinās. Ar viņ’ iet diezgan lēn’ tā strādāšan’. Bet iet. Strādāšan’ i’ pavisam vienkārš’.
Tiešām labs aparāts!
Jā, ķīnieš a’ māk kaut ko lab’ uztaisit’.
Cik resnu viņš ņem?
Cik jaudā uzcelt!
Jūs tā te viens pats saimniekojat?
Viens pats. Sieva satraumējās, kad te bij’ tā lielā atkala. Šoziem divas ābeles sniegs nolauza. Un tās tagad ir te (rāda uz malkas kaudzi).
.
Jūs uz Igauniju arī braucat?
Ko es tai’ Igaunijā meklēš’, tur nekas nav (smejas). Agrāk, krievlaikā, ta brauc pēc desām.
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Kad nodibināja Tautas fronti, mani ievēlēja par Ķoņu līderi (bijušā kolhoza „Cīņa” Tautas frontes grupas vadītājs). Valmieras rajona deputāts es biju un Rūjienas pilsētas deputāts. Kad bija sarunas ar zemkopības ministru, tad man bija jābrauc uz Rīgu reizi mēnesī viņu konsultēt. Visur es biju. Gan Rīgā kā deputāts tanī stadionā, kad bija republikas tautas frontes deputātu saiets, kur bija 8-9 tūkstoši cilvēku, gan organizēju transportu uz Barikādēm Rīgā.
Agrita Medne, “Pakalnieši”,
Lodes un Arakstes apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
“Pakalniešos” nokļūstam ceļā no Lodes uz Araksti un, ja mēs nebūtu pie Agritas iebraukuši nejauši, tad noteikti iebrauktu pēc vēlāk satikto cilvēku mudinājuma, jo šķiet, ka Agritu un viņas sirsnību šaipusē pazīst visi. Arī mēs to piedzīvojam, jo neilgi pēc mūsu satikšanās Agrita jau mūs cienā ar svaigi ceptu rabarberu maizi un visas sarunas laiku mīļi smaida.
Kā jūs sauc?
Agrita Medne. Tas vīra uzvārds. Nē nu no manīm jūs neko īpaši neuzzināsiet (smejas). Jūs jau varējāt braukt man garām! Kādu citu, vērtīgāku atrast. Es tak neko īpašu nevaru pastāstīt. Nē nu dzīvot te ir ļoti labi!
Jūs te dzīvojat visu mūžu?
Nē, es nopirku šito māju kād’ 15 gad’ atpakaļ. Es dzīvoj’ tur centrā, Arakstē. Tur vairāki kaimiņi ir kopā. Te es nopirku. Tad vēl lopiņi bija un man gribējās tomēr atsevišķi, lai es ar saviem lopiņiem citiem pārāk netraucēju.
Kādi lopiņi jums bija?
Gotiņas. Kūtī gotiņas kādas piecas bija.
Kā sauca gotiņas?
Aii, nu kā ta’ tur bija. Mēģina atcerēties. Gauja, Rūja, kas tik bija vēl – Straume bija. Ventas nebija.
Kā jūs atradāt šo māju?
Iepriekšējie saimnieki piedāvāja. Viņi devās uz Rūjienu un bija piedāvājums.
Vai pirms tam viņus pazināt?
Jā, protams! Pirms tam mēs vienubrīd dzīvojām pat vienā mājā. Pēc tam viņi te nopirka un tad es atkal pārnācu pēc viņiem. Tā tas ir. Cilvēku jau te nav īpaši daudz.
Kas ir jūsu tuvākie kaimiņi?
Tuvākie kaimiņi ir pāri dīķim. Tur, tai puduriņā, arī viens vīrietis dzīvo.
Vai ikdienā satiekat kaimiņus?
Tur, pāri dīķim, tur mēs satiekamies. Tā kaimiņiene mani reizēm paņem līdzi, ja brauc uz kādu koncertiņu vai kādu pasākumu. Tad viņa pazvana. Viņa ir ļoti laba.
Vai jums sanāk braukt uz Igauniju?
Jā. Tur arī labi cilvēki. Uz baseinu mēs braucam. Tā kā man pašai nav mašīna, tad es parasti ar kādu labu cilvēku kopā. Vieni no Rūjienas brauc katru nedēļu. Starp citu, šodien laikam brauks. Arī vietējie brauc. Man kaimiņiene viena tepat, kas netālu dzīvo, uzņēmīga meitene. Alda.
Būs jāiebrauc pie Aldas!
Jā, pie Aldas noteikti iebrauciet. Viņa jau gan ir uzņēmīga un enerģiska!
Ko jūs kolhoza laikos darījāt?
Es biju grāmatvede Lodē. Un tad vēlāk tais juku laikos arī vienu laiciņu strādāju grāmatvedībā te, kad mainījās viss.
Ar ko jūs šobrīd nodarbojaties? Vai jums ir kāds hobijs?
Krustvārdu mīklas. Man patīk staigāt vispār. Tad, kad tagad bija tas pārgājiens no Unguriņiem uz Araksti, tad es arī piedalījos. Bet šitajā otrajā es vairs laikam neiešu. Tagad ir karsts un tie knišļi. Toreiz es biju piekususi, bet tā pieveikt es pieveicu (smejas). Piecpadsmit kilometri bija. Tagad būs sešpadsmit.
Kur jūs uzzinājāt par pārgājienu?
Avīzītē un tā kaimiņu meitene, Aldiņa, man piezvanīja – ko tu teiktu, ja mēs piedalītos? Es vēl smējos – ja nu nepaveikšu, tad vismaz zināma vieta, kā mājās tikt. Tā mēs tur aizgājām. Bet nu bez tāda īpaša treniņa jau muskuļi sāpēja, nemaz nebija tik viegli.
Kā šīs mājas sauc?
“Pakalnieši”.
Kur tas kalns?
Tur pie meža ir tāds uzkalniņš.
Vai krustvārdu mīklās esat arī kaut ko laimējusi?
Jā. Šogad jau man ir “Ieva” uz sešiem mēnešiem, citu gadu ar ir kāds laimestiņš. Pa reizei iekrīt.
Vispār mēs tieši plānojam rīkot erudīcijas pasākumus.
Es nebūšu tik gudra! (Smejas) No tejienes kāds jau min vēl tās krustvārdu mīklas, bet es vairāk ar rūjienietēm kopā startēju. Tu ar Roziņu Guntu un Bērzupi Dainu. Un kā vēl bija tā viena. Vienai kaut kur 90 gadi. Kā viņai bija vārds? Aizmirsu uzreiz. Mēs vairākas kopā startējam.
Vai neesat kādreiz domājusi dzīvot citur? Vai nav problēmas ar to, ka tik tālu veikali?
Es sestdienās braucu līdz Rūjienai, jo te iet maršruta autobusiņš. Tad es iepērkos.
Autoveikali arī te brauc?
Brauc, jā, bet es neesmu bijusi.
Vai jūs esat apmierināta un laimīga te dzīvot?
Protams, laimīga! Labāk te nekā pilsētā. Nevienu netraucēju. Ja gribu – kaut ko daru, ja negribu – nedaru (smejas). Protams, ka laimīga tādā ziņā.
Ziemā nav grūti?
Es līdz ceļam cenšos izšķūrēt, ja nu atbrauc kāds, lai vismaz tiek. Tad vismaz tā ir nodarbošanās. Kamēr var. Cenšos kustēties, cenšos staigāt. Man patīk staigāt. Bet tagad vienatnē paliek bailīgi. Pa mežiem tie zvēri ir savairojušies. Nav īpaši patīkami.
Jums jāņem Alda līdzi!
Viņa jau ar’ sacīja. Kad tiks pensijā, varbūt arī iesim abas. Pie Aldas noteikti aizbraucat! Viņa ir ļoti enerģiska. Tāpat ogās braucam, viņa mani ņem līdzi.
Vai jums ir savas ogu vietas?
Ir jau, bet tur tagad būs tie vēja ģeneratori vai ko tur. Tad es vairs neko nezinu, kas mums te būs (smejas). Tad jau skatīsies.
Kādas ir jūsu mīļākās puķes?
Tās pašas lauku margrietiņas man patīk, arī purenes patīk pavasarī. Arī rozītes, bet ar rozītēm ir tikai, kā saka, klapata. Šogad jau atkal ir apsalušas. Tur kaut kāds dzinums nāk, bet nav vairs tā. Man tā maz to rozīšu, bet patīk arī viņas, ka zied, protams. Cenšos to pašu vienu dobi piekopt. Redz, ka tajā pašā vēl ir zāle iekšā (smejas). Te ar to sēšanu nodarbojas un, kamēr dabūjām tās vagas dārziņā, tā ir pagājis tas laiks. Vakar biju Rūjienā. Man tas zāles pļāvējs ir saniķojies, tāpēc ar to zāli ir galīgi traki. Kaut kā nelec vaļā. Taisījās jau te viens atbraukt apskatīt, bet vēl nav ieradies un tā man stāv viss joprojām. Nez vai jāpērk jauns, ja galīgi nevarēs. Citu gadu jau vismaz aizgāja. Man ir pašgājējs. Ar to stumjamo tak’ te nostumsies, te i’ tik daudz tīrumu. Platības ir. Bet tā jau laukos nebūtu vainas. Patīk pa mežiem sēņot. Reizēm jau startēju arī viena.
Vai sagatavojat sēnes arī ziemai?
Es ziemai atstāju saldētavā. Apcepu un tad saldētavā. Parasti, kad nāk viesi, tad man ir sēņu mērce un kartupeļi. Neko neviens neprotestē. Dillītes ar’, protams. Cienājieties ar kūku! Kā man trāpījās! Es domāju tā – šodien neko necepšu. Bet vasarsvētki tak’ ir! Un rabarberi tak’ aug! Jums nevajag rabarberus?
Varbūt jums šodien gadīsies vēl kāds pārsteiguma ciemiņš.
Varbūt vienīgais uz baseinu, bet man tok’ vēl ir puse! Ceru, ka man atbrauks tas meistars, lai var palaist to zāles pļāvēju.
Agrita
Medne
Jums ir skaists ozols.
Ļoti milzīgs. Man jau te draudzenes nāca virsū – tu tok’ viņ’ zāģē nost, bet es nevaru atteikties, te ir tāda ēna un te i’ tik labi! No tā ozola es nevaru atteikties. Citādāk tak’ te viss ir klajš tā kā uz cepešpannas vasarā. Bišķi pa tuvu mājai jau ir, bet man patīk ozols. Un dzeguze mīl šite. Pagājušogad es varēju atklausīties, kā viņ’ kūko no rīt’ līdz vakaram un šogad atkal bij’ klā’. Strazdi šogad dzenā to dzeguzi. Putniņus gan es nebaroju, jo man ir divi kaķi un es labāk viņus nekaitinu.
Una Sniega “Jaunotes”,
Lodes un Arakstes apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
Pēc vairāku satikto cilvēku norādēm par pirmspēdējo māju pirms robežas Sniegu ģimenes mājās “Jaunotēs” ierodamies pēc pusdienlaika. No viņu lieveņa var redzēt Igaunijas robežstabiņu. Tobrīd pagalmā satiktā Una Sniega, viņas dēls Matīss un Matīsa meitiņa mūs laipni uzņem un pacienā ar kafiju skaistajā nojumē ar skatu uz pļavām un pār tām tuvojošos negaisu, kas mūs pasaudzē un piemeklē tikai vakarā.
Šīs ir jūsu dzimtas mājas?
Una: Es te ieprecējos. Cik es zinu, šī māja kā jaunsaimniecība ir atdalīta no Arakstes muižas. Sigita un Līga kādreiz rakstīja kursa darbu par šo tēmu un pētīja šīs saimniecības, tāpēc es šo faktu zinu. Man šķiet, māja ir celta apmēram 1924. gadā. Šeit (rāda uz pamatiem blakus mājai) bija vecā māja, un tur galā bija kūts un klēts. Tur apakšā tagad ir pagrabs.
Vai zināt, kāpēc mājai tāds vārds – “Jaunotes”?
Una: Nezinu. Kādreiz rakstīja ar diviem t, tagad ar vienu.
Varbūt tas ir no igauņu valodas.
Una: Jā, varētu būt, jo Igaunija ir tepat blakus.
Cik jūs bieži braucat uz Igauniju?
Una: Oi, bieži! Te jau ceļš labāks – asfalts ir uzreiz no robežas. Pēdējā laikā braucam ļoti bieži. Pilsēta arī iznāk tuvāk – kādi 10 km.
Tā ir Abja?
Una: Abja, jā. Agrākos laikos vispār bieži braukājām, jo tad jau tepat arī Penujā bija veikals. Savā laikā uz Igauniju visu ko brauca pirkt – desas, piemēram. No 1992. vai 1991. gada robeža bija ciet.
Kā tas ir – robeža bija ciet?
Una: Jā, robeža bija ciet. Uz Igauniju vairs nebija ceļa. Tur bija izrakts grāvis un stabi priekšā. Šo ceļu atvēra tikai tad, kad pievienojāmies Eiropas Savienībai. Pirms tam robežpunkts, kur šajā pusē varēja tikt pāri, bija tikai Unguriņos un Ipiķos. Kad atkal atvēra robežu šeit, tad bija vesels pasākums.
Vai esat sadraudzējušies vai sapazinušies ar kādiem igauņu kaimiņiem?
Una: Es tik ļoti nē, bet Guntara mammai, vecajai saimniecei, te pāri dzīvoja draudzene, un viņas viena pie otras gāja ciemos. Guntara mamma arī igauniski mācēja runāt.
Viņa valodu iemācījās no draudzenes?
Una: Jā, es tā domāju, jo agrāk jau vairāk bija kopā.
Mums visās sarunās ieskanas tas, ka agrāk latvieši ar igauņiem pierobežā vairāk tikās.
Una: Lai gan tagad Igaunijas pusē tās mājas, kas te bija tādas tukšas, patiesībā ļoti atjauno un cilvēki nāk uz laukiem dzīvot.
Kā ir šeit dzīvot?
Una: Vasarā, protams, ir labi. Vienkārši baudi. Atbrauc no darba un baudi. Bet ziemā ir tā, kā ir.
Jūs te dzīvojat visu cauru gadu, vai ne?
Una: Ziemā ir tā, ka atbrauc, ir tumšs viss. Nu kā jau ziemā.
Jūs ikdienā braukājat?
Una: Es strādāju Rūjienā, jā. Viens no jauniešiem ir Rīgā, viens Valmierā. Vīrs arī braukā uz darbu citur. Kādreiz uz darbu braukāju uz Lodi, bet tagad uz Rūjienu.
Ko jūs darāt vēl bez darba un lauku darbiem? Varbūt ir kāds hobijs?
Una: Oi, man nav tam laika. Kultūras pasākumi, jā, un kaut kur izskriet.
Nav bijusi tāda sajūta, ka dzīvesvieta ir par tālu un ka grūti izbraukāt?
Una: Nu kādreiz jau ir tā. Bet tad atnāk vasara, tad sasola, ka asfaltu uzlies līdz Lodei (smejas). Nē nu paši jau izvēlas, kur dzīvot. Un te jau ir tik daudz ieguldīts, ka nevar tā vienkārši aiziet. Jā, ceļš ir tas sliktākais.
Cik kilometru jums sanāk braukt līdz Rūjienai?
Una: 17 kilometri. Pavasaros un rudeņos ir tā, kā ir.
Vai sanāk satikties ar kaimiņiem vai arī jums drīzāk ir sava mazā idillīte?
Una: Mēs dikti nečupojamies. Lodē ir tādi, kas brauc te, bet šeit mēs tā kā nečupojamies. Es zinu, kas dzīvo kaimiņu mājās, jā, un laukos jau tāpat viens otru pazīst.
Matīss: Viņi izmanto mūsu laukus, viņi atbrauc un nopļauj zāli.
Una: (smejas) Tad mēs viņus tuvāk redzam.
Matīss: Mums pašiem nevajag sienu, gana daudz ir zeme apkārt, un viņi nopļauj sienu sev.
Mēs Arakstē uzzinājām, ka tur savstarpējie kaimiņi konkrētā lokā viens pie otra iet vārda un dzimšanas dienas svinēt, un tas šķita tik jauki.
Una: Jā, viņi tur vairāk ,tā kā tuvāk. Mēs caurām dienām esam projām darbā, un tās sestdienas un svētdienas arī ir kopumā tās, kad esi pa māju. Bet arī tas tuvums – viņi tur viens otram ir tuvāk, un tad varbūt ir tāda ciešāka sajūta.
Bet viens no secinājumiem ir arī tāds, ka šaipusē kaut kā vairāk sievietes dominē.
Una: Jā, arī te apkārt ir tā. Arī kaimiņu mājā, kur nākamajā būsiet, tur arī dzīvo viena pati sieviete.
Vidē, kur tik ļoti svarīga ir mašīna.
Una: Autobuss jau gan kursē. Agrākos laikos autobuss brauca no Igaunijas. Visu skolas laiku, no Lodes braukājot uz skolu Rūjienā un Ķoņos, no rīta mūs veda igauņu autobuss. No rīta pusastoņos viņš jau bija te.
Igauņu autobuss?
Una: Jā, es vispār nezinu, kāpēc viņš tā gāja, bet viņš tā gāja.
Un šoferītis runāja igauniski?
Una: Jā, viņam bija maršruts – no Abjas brauca uz Rūjienu. Tajos laikos es visu laiku izbraukāju. Tikai tad, kad salika robežu ciet, tad viss izmainījās.
Igaunijas pusē arī tagad autobuss iet līdz robežai?
Una: Līdz pašai robežai viņš nenāk, bet viņš nāk, ja nemaldos, līdz līkumam, kur iet ceļš uz Lilli. Man liekas, ka tur ir pieturiņa. Igaunijā kaut kā savādāk, kaut kā biežāk viņi tur brauc. Viņiem autobusi ir mazāki. Esmu redzējusi, ka viņi brauc.
Tad sanāk, ka vienubrīd, kad te nebija robežšķērsošanas punkts, tad te bija pavisam kluss. Brauca tikai paši savējie?
Una: Jā, tikai mēs.
Kas mainījās, kad atvērās robeža?
Una: Daudzi tagad braukā. Pietiekoši daudz.
Nebija daudz tādu, kas bija atbraukuši līdz robežai, sapratuši, ka te netiek pāri un nāca pie jums prasīt, kā tikt tālāk?
Una: Kad tikko salika ciet, te diezgan traki bija gājis – kā jau visur. Tad jau visu ko veda pāri pa robežu. Nu visādi stāsti tur ir. Omei droši vien būtu daudz, ko pastāstīt par tiem laikiem.
Katram līdzi savs mazais tiltiņš.
Una: Katrs vēl ar kaut ko piedraud, ja tu viņam nepalīdzēsi. Nu diezgan patraki. Tad sākās tie kooperatīvu laiki, un katrs gribēja kaut kur kaut ko dabūt pāri, ne caur muitām vai vēl kaut kur. Visādi brīnumi ir redzēti un dzirdēti.
Tā tēma tiešām mums vēl nav iezīmējusies nevienā vietā – tā drošība vai tāds stratēģiskais novietojums.
Una: Cik es sapratu, tad arī šeit, es gan tagad nepateikšu, kuros gados, ir bijusi istabiņa robežsargam. Nezinu, ko viņš ir gājis darīt, bet šeit viņam ir bijusi istabiņa. Sīkāk nezinu. Bet kuros gados? Varbūt trīsdesmitajos? Vecmammai varētu būt par to labi stāsti. Kādreiz jau viņa arī braukāja uz Igauniju, un bieži kaimiņu sieva tāpat nāca un izstāstīja kaut ko. Es vienu gadu nodzīvoju Lodē, un tad, kad es tikko šeit atnācu dzīvot, kad viņai atnāca tā igauņu tante ciemos, es vienmēr sapratu, ka viņas par mani runā, bet es jau nesapratu, tieši ko (smejas). Viņa jau pār robežu nenāca, viņa nāca tur pāri pļavām. Bet tā arī bija tāda interesanta tante. Man liekas, ka tagad neviens nedzīvo tajā mājā. Kādreiz vasarās tur varbūt kāds uzrodas. Tepat uzreiz aiz meža.
Tas gan būtu lieliski, ja mēs varētu satikt viņas pēctečus, jo mums ir plānots apciemot arī Igaunijas pusē dzīvojošos. Kā viņu sauca?
Una: Man liekas, ka Milvija.
Vai jums ir tāda īpašāka sajūta par to, ka dzīvojat pie pašas robežas? Kaut vai skatoties kartē, ka vienmēr precīzi zināms, kur atrodas mājas.
Una: Nu tā jau ir ikdiena. Es tikai zinu, ka, ja es braucu vakarā no Valmieras, tad es skatos, ka tur ir gaišāks ceļš. Tad ceļš pamazām paliek arvien tumšāks, tumšāks, tumšāks, un, kad šeit pagriežas jau uz Arakstes pusi, tad jau paliek pavisam tumšs, jo nav jau vairs ne tur stabiņu, ne kā. Tad tu saproti, ka aizbrauc kaut kādā nekurienē.
Un to gaismiņu pats piedomā.
Una: Jā.
Un kā jums iet ar vilkiem?
Una: Vilkiem?
Jā, mums šaipusē ir sakrāti vilku stāsti.
Una: Es vilkus neesmu redzējusi. Nē, esmu gan redzējusi! Mēs vienreiz redzējām, ka aiziet gar sētu, jo tas nekas cits vienkārši nevarēja būt. Tas bija vilks. Bet lāča pēdas gan mums ir. Laikam viņi tepat no dīķa nāca. Teica, ka pie dīķa esot bijušas pēdas. Un uz robežas ir redzētas pēdas. Un tajā kaimiņu mājā, Normunds varbūt stāstīja, bet nu tas jau bija senāk, tur bija trīs mājas kādreiz, tur viņiem lācis bija izēdis bites. Nu to viņš varētu arī nezināt, tas jau sen bija, un viņš jau arī ir ienācējs. Tur blakus bija vēl viena māja, kura tagad ir nojaukta. Bet tā mums te lāči ir. Jo Jānim ir bites – viņš tur tālāk uz meža galu projām. Tur jau ir daudz.
Kāds ir jūsu iecienītākais produkts, ko pērkat Igaunijā? Varbūt kaut kas īpašāks?
Una: Igauņiem ir citādākas konfektes – ar želeju iekšā. Viņiem tās ir jau no seniem laikiem. Arī drusku mainījušās.
Una
Sniega
Nez vai igauņi brauc uz Laņģezeru?
Una: Jā, brauc! Esmu bieži dzirdējusi igauņu valodu. Lai gan Abjas pilsētā arī ir ūdenskrātuve. Tā kā ezers, dīķītis. Bet, protams, Laņģezers jau ir skaisti sakopts.
Kāds ir jūsu priekšstats par igauņiem, tik tuvu dzīvojot?
Una: Viņi tāpat tur rušinās savā pusē kā mēs savā pusē. Tāpat kā šajā pusē, tur ir kādas saimniecības, tāpat cilvēki braukā, kas kaut kur citur dzīvo, pa sestdienām, svētdienām.
Hanss Kiivit, mājas “Uletee”,
Lilli un Penujas apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
“Iletē”(ig.“Uletee”) igauņu valodā nozīmē “pāri ceļam” un Hansa māja patiešām atrodas tieši pie ceļa. Tas ir ceļš, kurā pēc 900 metriem mūs gaida robeža ar Latviju un tūliņ pēc tās – Ilgas Šmites un Unas Sniegas mājas, kur esam jau ciemojušies.
Kā jūs šeit nonācāt?
Šī ir manu vecvecāku saimniecība. Mani vecāki uz šejieni pārcēlās 60. gados. Esmu šeit dzimis un audzis.
Gājāt Penujas skolā?
Divas klases gāju šeit un tad uz Abju. Braukāju ar skolēnu autobusu.
Cik klasesbiedru jūs kopā bijāt Penujā?
Kādi četri, pieci.
Ar ko jūs nodarbojāties?
Es 12 gadus nostrādāju par ugunsdzēsēju līdz veselība neļāva turpināt. Tagad es strādāju apsardzes firmā Vīlandē. Ugunsdzēsējs es biju Pērnavā. Mana meita turpat arī dzīvo, bet es pārvācos uz šejieni. Laukos tomēr ir ļoti grūti ar nodarbošanos. Meita ir speciālā pedagoģe un viņa ir iekārtojusi dzīvi Pērnavā. Gatavojos vecumdienas pavadīt šeit. Lūk, tur drīz man būs pirtiņa.
Vai jūs pazīstat kādu no latviešu kaimiņiem robežas otrā pusē?
No latviešu kaimiņiem robežas otrā pusē pazīstu bitenieku Jāni un Ilgu ar zirgiem. Agrāk bija daudz tās draudzības, bet tagad ar valodas barjeru kaut kā nekā. Kad Penujā bija veikals, tur sanāca satikties ar latviešiem. Arakstē vienmēr varēja nopirkt gotiņu konfektes. Arī tagad ik pa laikam aizbraucu uz Latviju, paskatos, kas veikalos jauns. Klasika, protams, ir “Depo” Valmierā. Tās tomēr ir drusku lielākas pilsētas nekā šaipusē un mēdzu tāpat aizbraukt.
Hanss
Kiivit
Kas jums visvairāk patīk, dzīvojot šeit?
Man patīk, ka šeit ir miers un daudz telpas, kur neviens neskrien virsū. Nav nekādas kastītes dzīves – viss ir brīvs un neierobežots. Uz pasākumiem eju uz Penuju, ja nesakrīt ar darbu.
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Jā, es stāvēju netālu no Vīlandes un biju arī uz noslēguma pasākumu robežpunktā.
Valdis Mūrnieks, mājas “Smilškalni”
Unguriņu un Ķoņu apkaime
Foto: Patrīcija Ketija Kukaine
Valda māju var atpazīt pēc tā, ka, pirmkārt, tā ir pēdējā māja Latvijas pusē Unguriņu-Lilli ceļā, bet, otrkārt, no viņa skaisti iekoptā pagalma gaisā slejas divas milzīgas antenas. Mūs uzreiz tās ieinteresē un dodamies “Smilškalnu” pagalmā nozagt Valdim pāris minūtes no saulainās pavasara dienas dārgā laika.
Kad jūs ieradāties “Smilškalnos”?
Ierados kaut kad 1987., 1988. gadā. Te jau nekā nebija. Nu māja jau bija. Daudz kas bija sabrucis, bet kaut kā iepatikās. Pa to laiku kaut kā viss tā lēnām iekopās. Tagad kā jau pensionāram atliek tikai dzīvot un uzturēt (smejas). Manā vecumā kustības – tas ir galvenais.
No kurienes jūs esat?
Es esmu pavisam no otras puses – no Dundagas. Vispirms nonācu līdz Rīgai, kad mācījos institūtā. Rūjienas pusē man bija paziņas. Viņi otrā Rūjienas pusē iekopa māju un es viņus pierunāju pabraukāt, paskatīties apkārt, jo tanī laikā jau te viss bija tukšs un priecīgi bija, ja kāds te nāk. Šī ir vecā muitas māja. Savā laikā pa to ceļu pat ienākt nevarēja, jo te viss bija aizaudzis, bet nu tagad jau kādi 30 gadi pagājuši.
Kas tās par antenām? Ticu, ka daudzi garāmbraucēji ir pamanījuši pie pašas robežas uzslietās antenas.
Tas ir mans hobijs – radio. No turienes signāls nāk iekšā mājā. Ar visu pasauli var sazināties. To antenu, kas ir tuvāk ceļam, 2008. gadā cēlām augšā. Draugi sabrauca no visām malām. Arī ar mastiem cilvēki palīdzēja. Tas ir tāds ne lēts, bet aizraujošs hobijs no skolas laikiem. Mums bija radio pulciņš Dundagā. Tur bija viens aizrautīgs amatieris un tā tas aizgājis līdz šim laikam.
Un otra antena?
Tur ir vienīgi masts. 30 metrīgi masti, ne ar ko viņi neatšķiras. Visu ko padomju laikos varēja klausīties – jūs varbūt to neatceraties, bet, piemēram, tāds “Radio Luksemburga” bija. Lai dabūtu licenci, jānoliek eksāmeni un tad tu drīksti strādāt gan telegrāfā, gan Morzē, gan ar balsi. Tas tāds hobijs. Sanāk nodibināt sakarus. Ja gribas apstiprināt, protams, es viņam aizsūtu savu kartiņu, kur piefiksēti visi dati un viņš atsūta atpakaļ. Es ar to tik sen nodarbojos, ka principā jau grūti kaut ko jaunu sameklēt. Nu jau ir nostrādāts un apstiprināts kontakts ar vairāk nekā 300 valstīm.
Vai ir nodibinātas arī draudzības saites ar kaimiņiem tepat pāri robežai?
Draudzība bija tad, kad bija robeža, robežsargi, pirmā muita. Tad te bija jautri. Ar visiem bija draugi un uz Igauniju pēc piena braucām. Pa bišķam jau sāka runāt Igauniski, bet tad tas viss tā noplaka. Arī mūsu muita – tur tā mājiņa vēl stāv pie zīmes, bet pirmsākumos jau otrā pusē – tur bija tāds konteinerītis. Un tad no Valmieras un no kurienes tik visi brauca šurp uz darbu. Cits ar lielo traktoru no Rūjienas. Noliek pa nakti un atkal brauc projām. Jauka dzīve bija. Svētki bija, vācāmies svinēt. Nu tas bija pirms gadiem 30, jā.
Tā tagad retu reizi es uz Igauņu pusi aizbraucu. Tagad arī Lilli veikala vairs nav. Arī tie paziņas, kas bija tanī laikā, tad jau bija manus gadus. Tagad kur nu kurais – dzīvs, miris. Vairāk ar tiem pašiem amatieriem reizēm pie kāda braucam. Pie Jelgavas ir viens ļoti spēcīgs amatieris un tad viņš reizēm taisa tādu kolektīvo saiešanu.
No Igaunijas arī ir kāds amatieris? Sadarbojaties?
Nupatiņās sestdien bija Igaunijas atklātās meistarsacīkstes, tad visi nodibina ar Igauņiem sakarus; tie igauņu amatieri – cik nu viņi ir, visi ir gaisā un tad ir sacensības, kurš konkrētā laika posmā vairāk nodibina sakarus. Tas ir tāds vietējais pasākums, bet šinī sportā ir arī pasaules čempionāti, bet tie parasti ir rudens pusē. Tas ir tā, ka 48 stundas pēc kārtas dibina sakarus. Nu, cik tu vari izturēt. Viss atkarīgs arī no tā, kā saule uzvedas. Vai tur nav saules aktivitātes, kas ietekmē visus tos radio viļņus. Tādas parastās sacensības jau ir katru sestdienu, svētdienu, ja gribās piedalīties.
Jūsmājās nepavisam nevarētu teikt, ka šeit pierobežā nav kontakta ar pasauli.
Būtu skumji, ja man tas nebūtu.
Vai esat apmierināts, dzīvojot pierobežā?
Vesels ir. Ko vairāk vajag? Savām rokām tas viss pacelts. Vasarā atskrien bērni un mazbērni, bet nu tā īpaši neviens neraujas uz laukiem. Tikai, kad ir galīgi silts un var peldēties un tamlīdzīgi.
Ar ko jūs vēl nodarbojāties?
Savā laikā bija tāds uzsaukums no Breša – visi uz laukiem! Bresis bija tāds zemkopības ministrs. Es arī atsaucos – aizgāju no Salaspils atomreaktora, kur strādāju par maiņas priekšnieku – atbraucu nodarboties ar zemniecību. Bija grūti sākumos. Pēc sešiem, astoņiem gadiem, kad esi nokāvies ar visiem lopiem, bet nekā – paēdis esi, bet noplīsis un nabags. Tad aizgāju uz Rīgu atpakaļ strādāt, nopelnīju pensiju un tagad varu pa pilno dzīvot šeit.
Kas ir jūsu tuvākie kaimiņi?
Tepatiņās “Čiekuros” – tur izcirtums un tur tālāk iekšā bija māja, vēl māja “Pacepļi” – tur arī dzīvoja, te visur bija cilvēki. Pat mājas nez vai visas tagad ir. Viņas vai nu nopērk un sadala sastāvdaļās un baļķus izmanto visādi vēsturiski. Nu tādās lietās. Bet nu tā es te vienīgais. Nākamais ir RitenbergJānis “Kliņģeros”, tas ir tuvākais kaimiņš.
Uz Baltijas ceļa pasākumiem ejat?
Baltijas ceļa pasākums katru gadu te notiek. Tur interesanti, visādi augsti priekšnieki sabrauc, koncerti un viss pārējais. Galvenais, lai es neko neiestādu tajā pļavā, jo tad, kad brauc pilns ar mašīnām, ir, kur nolikt (smejas). Tur ir tāds iebraucamais celiņš. Un vēl svarīgi, lai lietus nebūtu, jo citādi tur ir joki. Citreiz dabūju vienu otru ar traktoru ārā vilkt, bet tas vairāk pirmsākumos, kad tur nebija vēl tik apaudzis.
Ja 1988. gadā ieradāties šeit, tad jau Baltijas ceļu te arī pieredzējāt?
Es ar bērniem biju Rīgā tanī laikā. Mēs stāvējām rajonā pie Brīvdabas muzeja. Es jau kaut kā neiedomājos, kur viņš tālāk ies. Likās galvenais, ka tik tur, Rīgā, savilkt kopā.
Vai radio darbībā jums nav sadarbības ar militāro pasauli?
Jā, nu bija aicinājums pieteikties civilajai aizsardzībai. Šie ir tādi sakari, kas ir drusku savādāki. Mobilos var visādi traucēt, bet šos īsviļņu sakarus tā nepatraucēsi. Ar tiem var nodibināt sakarus ar vajadzīgajiem objektiem un cilvēkiem. Bet nu tā ir civilās aizsardzības rūpe, kas to visu dara. Iesākumos bija doma uztaisīt jaudīgu staciju, aicināt cilvēkus. Ir tādas vietas, kur iznomā staciju uz sacīkstēm vai vienkārši – cilvēks atbrauc, grib pastrādāt no Eiropas vai paklausīties, kā šeit tas izklausās. Bet nu trīs bērni un māja – tas ir daudz laika aizņēmis. Tur pat bija pauze tam amatierismam, kamēr viņi paaugās. (Valdis aiziet pēc telefona. Rāda video, cik ļoti vardes mīl viņa dīķīti. Jaunieši tikmēr satupuši fotografē krupīti uz ceļa.)
Valdis: Vai ta’ Rūjienā nav neviena krupīša, vai? (Smejas)
Raitis Lazdiņš, mājas “Turķi”,
Unguriņu un Ķoņu apkaime
Foto: Samanta Lūsīte
Piestājot pie Raita mājas, mazliet jāapstājas. Sabīstamies no nesenas ugunsnelaimes skata – pagalmā rēgojas melnas, pilnībā izdegušas kūts jumta konstrukcijas. Šķiet, ka tas noticis ir teju vakar un sabīstamies nelaimes smaguma, bet nepagūstam to kārtīgi apdomāt, kad pa pagalmu pie mums iepazīties nāk kluss, piesardzīgs cilvēks – tas ir Raitis.
Cik jūs ilgi te dzīvojat?
Deviņus gadus. Nu es te pārsvarā nedzīvoju, tētis dzīvo. Laikam tagad viņš ir kaut kur mežā. Es atbraucu, pastrādāju un atkal projām. Pašam jau arī vajag ziemai.
Tā guļbaļķu ēka ir jūsu māja? Tā ir diezgan sena, vai ne?
Pēc papīriem sanāk 100 gadi. Vecajiem saimniekiem pašiem pirmajiem te bija mašīna. Viņu laikam izsūtīja, tad citi pārņēma īpašumu un no tiem mēs arī nopirkām. Kādi 9, 10 gadi sanāk. Es esmu no Līgatnes, precīzāk Lejaslīgatnes. Dzīvojām Rīgā vienubrīd, bet tad pārdevām dzīvokli un nopirkām šite. Rīgā sanāca par dārgu padzīvot.
Kā nonācāt līdz idejai par šo vietu?
Mammai šeit iepatikās. Viņa vienubrīd pastrādāja Ķoņu dzirnavās par šuvēju un kaut kā izdomāja par šo pusi. Klusāk te. Kad mēs nopirkām, te cauri nevarēja iziet. Bija taciņa, bet viss riņķī bija aizaudzis.
Mājas saucas “Turķi”. Ko nozīmē vārds turķi?
Es īstenībā meklēju, bet vēl neesmu atradis. Nav jau bijis baigais laiks tā piesēsties un paskatīties. Godīgi sakot, ja ir mežs, tad vispār nav laika sēdēt mājās. Man agrāk pašam bija pīles un viss, bet šitā visa dēļ (rāda uz nodegušo kūti) vairs nav.
Kā bija pārcelties no Rīgas uz laukiem? Piemēram, cik tālu te ir veikals?
Ja ir mašīna, tad jau nav jau tik tālu – deviņi kilometri. Pilsētā jau tāds divistabu dzīvoklis nekas liels nav. Šite vismaz forši var iziet ārā pastaigāt vasarā. Es vispār nezinu, kā var izturēt dzīvoklī karstā laikā. Man kaķis Rīgā līda zem vannas gulēt.
Vai visi kaimiņi jums jau zināmi? Kā iejutāties šaipusē?
Diezgan tie kaimiņi jau paši brauca iepazīties. Te, mana ceļa galā ir viena māja un, caur mūsu mežu braucot, ir vēl trīs mājas. Visās mājās kāds dzīvo. Georgs pa reizei atbrauc, vasarā viņš pārsvarā dzīvo uz vietas.
Jūs uz Baltijas ceļa pasākumu arī ejat?
Vienreiz biju. Pārsvarā jau laika nesanāk, visādi darbi. Mājai tagad arī jumts jāņem nost un jāliek jauns. Vēl tas briesmonis (rāda uz nodegušo kūti pagalmā, blakus mājai) jānovāc. Rokas jau neceļas iet klāt. Gada sākumā tas viss bija. Nebūtu suņa, domāju, ka arī māja pie reizes būtu parauta. Suns pamodās. Atslēgas durvīm nebija, durvis visas vaļā, tāda gaisma... Es arī varbūt būtu nodzēsis, ja man būtu ugunsdzēšamais aparāts.
Kamēr vēl pīles dabūju ārā, pats saindējos, pāris dienas biju slimnīcā. Policija pateica – gan jau paši aizdedzinājāt. Tāpat kā kaimiņienei un vairākām mājām šajā galā – nakts laikā… Kāds slimiķis jau ir noteikti, kuram patīk paskatīties, kā kaut kas deg.
Vai braucat uz Igauniju?
Agrāk bieži braukājām. Tad, kad sākās kovids, tad beidzām braukt. Tagad pārsvarā uz Rūjienu, Valmieru, kādreiz Rīgu. Cēsis. Tētim jaunākā māsa dzīvo Cēsīs. Māsas vīrs palika bez redzes un mēs braucam palīgā.
Vai jūs esat vienīgie ienācēji starp tuvākajiem kaimiņiem?
Uz Igauniju braucot, tur ir tāda maza koka mājiņa labajā pusē aiz klēts. Tur kādus divus gadus kāds dzīvo. Neatceros tai otrai mājai nosaukumu, kur otrs Juris dzīvo. Bet uz to meža pusi vēl dzīvo tas itālis, kas picas cep. Tie, kas ir vajadzīgi, tie jau ir zināmi. Tagad jums jābrauc ciemos pie viņiem.
Hille Muska, mājas “Luha”,
Lilli un Penujas apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
Pie Hilles mūs mudina doties Marge, tāpēc sekojam viņas norādēm – dzeltena māja labajā pusē pirms Lilli ciema.
No Marges sapratām, ka jums bija saistība ar Baltijas ceļa norisēm. Kāda tā bija?
Es 50 gadus nostrādāju Lilli bibliotēkā un mums ar Rūjienu un Ķoņiem ik pa laikam bija sadarbība. Baltijas ceļā Latvijas pusē bija ļoti aktīvi cilvēki. Tajā laikā visi prata krieviski, nebija valodas barjeras un visi varējām sazināties. Agrāk igauņu dejotāji, dziedātāji un kori regulāri brauca uz Ķoņu tautas namu.
Mēs tieši par to runājām arī ar Marutu. Viņa uzsvēra, ka draudzēšanās sākusies ar kolektīvu ciemošanos un ka agrāk bijis ļoti daudz sadraudzības pasākumu. Vai pati arī piedalījāties kādā kolektīvā?
Protams, protams. Gan dejās, gan teātrī.
Vai šīs ir jūsu dzimtas mājas?
Mans tēvs ir vietējais, bet mamma ir šeit ieprecējusies no Sāremā. Mani vecāki uzbūvēja šo saimniecību.
Kāds ir jūsu mājas vārds?
“Luha”.
Vai pazīstat latviešus, kas dzīvo otrpus robežai?
Kādreiz latvieši agrāk caur šo mežu (rāda uz mežu, kas ir netālu no mājas) nāca uz veikalu. Netālu no robežas dzīvoja viens latvietis Rihards, ko igauņi sauca par Rikardu (smejas). Tā jau es pazinu visus, kas te pierobežā dzīvoja un attiecības ar visiem bija diezgan ciešas. Tas laikam tāpēc, ka nebija valodas barjeras un caur tiem amatierkolektīviem kaut kā vairāk zinājām tos cilvēkus.
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Protams, tepat arī stāvēju. Visi Tallinas lielie organizatori brauca garām, māja ar roku. Man vispār ir arī fotogrāfijas no tā laika. 23. augusts bija ļoti karsta diena. Viena sieviete noģība un tad mēs viņu nesām ēnā uz trepēm.
Vai atceraties, cik ilgi stāvējāt?
Neatceros. Uz paša robežpunkta bija liela pulcēšanās ar svētku uzrunām, milzīgs ugunskurs. Mani radinieki no Tartu bija jau aizgājuši uz turieni. Man bija jāslauc govs, tāpēc mēs ar vīru braucām mazliet vēlāk, nolikām mašīnu pļavā, kur bija uztaisīta stāvvieta un tad gājām ar kājām. Pa priekšu mums gāja Edgars Savisārs, kas bija pats svarīgākais organizators. Robežpunktā bija liela pulcēšanās ar svētku uzrunām, milzīgs ugunskurs. Kad pasākums noslēdzās, mani Tartu radi jau sen bija mājās, bet mēs ar savu mašīnu divus soļus braucām, pusstundu gaidījām. Vīrs briesmīgi satraucās, ka mašīna no tiem tukšajiem apgriezieniem uzkarst. Mēs laikam kādas divas stundas braucām to mazo gabaliņu no robežas, kas parasti aizņem 8 minūtes. Tāds priecīgs bardaks – no visām pusēm iet cilvēki, no visiem priecīga satraukuma sajūta, visi tā pozitīvi uzvilkušies.
Mums laiku pa laikam kāds pajautāja, vai nejūtam bailes, ka kāds var gribēt mūs apspiest vai kā citādi, bet baiļu sajūta bija pēdējā, ko varēju just. Tā enerģija bija tik ļoti pozitīva, ka tas bija milzīgs saviļņojums. Mums ar Kultūras nama vadītāju Vīlandes organizatori uzdeva sasmērēt sviestmaizes. Pēc oficiālā pasākuma beigām visi lielie koordinatori no Tallinas sēdēja pie Lilli tautas nama, ēda mūsu sviestmaizes un neformālā veidā apsprieda, kā gājis un kā izdevies pasākums. Tāda kopējā pārskata jau nebija. Mums Lilli ir arī akmens par godu Baltijas ceļam. Man vispār ir daudz fotogrāfiju no tā laika
Vai apmeklējat arī ikgadējos Baltijas ceļa atceres pasākumus?
Kad es biju jaunāka, ļoti aktīvi gāju katru gadu. Man patīk, ka Latvijas puse katru gadu veido ziedu paklāju. Latvijas puse vispār vienmēr ļoti aktīvi koordinējusi 23. augustu. Mēs šajā pusē bijām mazāk aktīvi.
Kā ir dzīvot Lilli, sešus kilometrus no robežas?
Diemžēl katru gadu apdzīvotība šeit samazinās. Šis laikam arī ir pēdējais gads, kad šinī ciemā ir atbalsts kultūrai. Mums ir ciema biedrība, bet jauno, aktīvo cilvēku ir minimāli. Šeit nav darba. Tuvākā darba vieta ir Karksi-Nuija, 20 kilometrus no šejienes. Otrs variants – braukt strādāt uz Vīlandi. Un kultūras attiecības, ja ir, tad ir starp Karksi un Ķoņiem vai Rūjienu, bet Lilli vairs nav ne bibliotēkas, ne kultūras nama, kas agrāk koordinēja Baltijas ceļa pasākumus un arī citas kultūras lietas. No tā nekā vairs nav palicis.
Latvijas pusē ir ļoti jauka tradīcija, ka ceļa galos iedzīvotāji izliek svecītes vai dedzina ugunskurus. Vai kaut kas līdzīgs ir arī Igaunijā?
Ugunskurus nē, bet svecītes cilvēki mēdz izlikt ceļmalās. Ja kāds ar šo ideju plašāk uzrunātu cilvēkus, lielākā daļa labprāt to noteikti arī darītu vairāk, bet kādam cilvēki ir jāuzrunā. Tie, kas grib un kas var, tie dodas uz robežpunktu 23. augustā.
Hille
Muska
Reiz man no brauciena ar bibliotēkas kolēģiem uz Eiropu atpakaļceļā sanāca braukt tieši 23. augustā. Tad gan bija tā sajūta, ka visur ir ugunskuri un gaismiņas. Varbūt tas sakrita ar kādu apaļo gadadienu, bet tas bija iespaidīgi – pa ceļam bija ļoti daudz ugunskuru un cilvēku tautastērpos. Man šķiet, ka latvieši tajā visā organizēšanā ir daudz aktīvāki nekā igauņi.
Kaiva Medne, mājas “Lejastiskas”,
Lodes un Arakstes apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
“Lejastiskas” atrodas otrpus Lodei. Ja no Kaivas mājām līdz robežai būtu ceļš pāri tur šobrīd esošajām lauksaimniecības zemēm un mežam, tad viņai līdz robežai būtu jāmēro nieka pusotrs kilometrs. Pie Kaivas dodamies kaimiņa mudināti. Satiekam viņu, steidzīgi gatavojoties koncertam, bet mums tomēr izdodas izvilināt pāris minūtes sarunai.
Un kā jūs sauc?
Kaiva Medne.
Kā sauc jūsu mājas?
“Lejastiskas”.
Uz kādu koncertu brauksiet?
Uz Bīriņu pili.
Izklausās, ka jums izdodas piepildīt kultūras dzīvi, arī dzīvojot pierobežā.
Jā, es taču arī pati dziedu ansamblī.
Kādā ansamblī?
“Rūjmalietes”.
Cik jūs ilgi te dzīvojat?
Desmit gadi jau.
No kurienes jūs ievācāties?
Šis ir mana vectēva īpašums. Mamma te dzīvoja. Mamma ir nomirusi un tagad es te dzīvoju.
Vai zinājāt apkaimi un kaimiņus?
Te visi ir pazīstami.
Jūs braucat arī uz Igauniju?
Ļoti reti. Uz baseinu kādreiz. Tas sanāk kādas 15 minūtes. Uz Rūjienu tikpat tālu, kā uz baseinu.
Kas no kaimiņu būšanas jums ir vissvarīgākais?
Sarunas, savstarpēja komunikācija. Ja vajag palīdzību, tad vari aizbraukt pie kaimiņa un viņš palīdz. Kaut vai sāli iedot.
Kāda sajūta dzīvot nostāk no Rūjienas, Valmieras?
Nav jau variantu. Ja mašīna ir, tad var.
Vai apsvērāt arī kādu citu dzīvesvietu?
Nē. Lauki, lauki! (Smejas)
Kas ir tas, kas visvairāk piesaista laukos?
Daba, klusums.
Ziemā nav sarežģīti?
Tas ir atkarīgs no sniegiem.
Kurš ir jūsu mīļākais gadalaiks?
Pavasaris, kad viss atdzīvojas. Arī šis pieneņu laiks ir ļoti skaists.
Varbūt ir kaut kas, ko es nepajautāju, bet ko jūs vēlētos piebilst tēmā par kaimiņu būšanu un dzīvi šeit pierobežā?
Es tagad tā nemāku pateikt, vajadzētu tā iepriekš padomāt un visu sagatavot (smejas).
Kā sauc jūsu suņus?
Reksis, Morgans un Oto vēl ir maziņš tāds. Nezinu, kur viņš ir nobēdzies. Viņš ir grauzējs, tāds 4 mēnešus vecs.
Cikos sākas koncerts?
Koncerts vispār ir trijos, bet mēs gribam braukt mazliet ātrāk.
Kur mēs vēl varam iebraukt uz sarunu?
Jums ir kādu gabaliņu uz priekšu jāpabrauc. Tur dzīvo Juris Sniegs, tur varbūt varat parunāties. Jo savādāk nevienas citas māja tur vairs arī nav. Nu tad varbūt jums uz Igaunijas pusi jābrauc, uz Araksti.
Jūs tur kādu zināt?
Tur jau daudzus it kā zinu. Kaut vai tur tai centrā. Nekas dižš gan tur vairs nenotiek. Un uz to pusi būs Ezernieki vai Ezerkrasti, vai kā viņ’ tur skaitās. Tur arī dzīvo. Laikam viens vīrietis un sieviete.
Una Ripīte, mājas “Smilškalni”,
Lodes un Arakstes apkaime
Foto: Elizabete Zariņa
Pirmoreiz “Smilškalnos” iebraucam pusdienlaikā, turklāt pa neceļiem, izbraucot cauri karjeram ar dīķi. Patiešām smilškalni! Nonākot īstajā vietā, apkārt lido papeļu pūkas un skats uz pagalmu ir kā no pasakas. Tobrīd Unai ir laiks likt gulēt mazbērnu, tāpēc Una ar mums aizvada īsu sarunu un vienojamies iebraukt pie viņas pēcpusdienā, tāpēc sanāk tā, ka pirmajā sarunā ar Unu nezinām nevienu no apkārtnes iedzīvotājiem, bet otrajā sarunā jūtamies teju kā vietējie, kas ir gan paciemojušies Aldas aitu kūtī, gan baudījuši Agritas rabarberu maizi un paglaudījuši Ilgas zirgus.
Cik jums skaisti iekopta mājiņa!
Tādu pirtiņu mēs taisām, bet jau nezin cik gadus. Man abas meitas dzīvo Rūjienā. Viņas varbūt drīzāk ir pierobežas iedzīvotājas nekā es. Tas, protams, ir loģiski ka mēs gribam no Rīgas laukā.
Vai braukāt pa sestdienām, svētdienām uz pierobežu no Rīgas nešķiet ļoti tālu?
Nezinu, vai tas ir tālu. Ir vēl, kas uz Latgali brauc no Rīgas. Ar to es mierinu sevi (smejas). Ka es pusotru stundu braucu, bet ir, kas trīs stundas brauc. Rīgā dzīvojot, man birojā, piemēram, arī, daudzi brauc uz laukiem. Kur viņi, piemēram, uz Balviem brauc! Katru sestdienu, svētdienu uz Balviem. Es domāju, es taču nojūgtos (smejas)! Visu ziemu brauc uz Balviem! Un tad vēl viens brauc uz Ludzu, Preiļiem. Visu ziemu! Es domāju – ak dievs. Ziemā mēs te reti kad esam. Nē nu kad tētis bija dzīvs, tad jā, tad mēs vēl pabraukājām tāpat uz Ziemassvētkiem. Meita jau vairāk. Tā kā viņa dzīvo Rūjienā, viņa pie vectēva brauca malciņu sanest un tā. Nē bet ļoti daudzi braukā uz laukiem! Uz Rubeni, piemēram.
Pār pagalmu pārlido putniņš un ielaižas pie mājas vējtvera.
Putniņš mums te ir katru gadu. Domāju, ka viņš nav, bet viņš tepat ir.
Mēs ar vīru tieši smējāmies – kad būs asfalts, tad mēs pavisam šiki dzīvosim. Arakstē jau cilvēki dzīvo. Tagad muižu atjauno. Visu laiku ar vīru taisāmies aizbraukt apskatīties, bet, kā atbraucam uz šejieni, tā nekur tālāk kā vienīgais uz Laņģi aizbraucam papeldēt.
Uz Igauniju arī braucat?
Braucam, jā, uz baseinu aizbraucam. Bet reti. Kaut kādos svētkos, kad kādas trīs vai četras dienas esam te. Mēs ekskursijā arī bijām Igaunijā.
Šīs ir jūsu senču mājas?
Mums pieder tie meži un karjers. Kad tētis dabūja zemi atpakaļ, tad mēs to būdiņu nopirkām. Mums mājas nebija – bija tikai zeme. Un tad tas cilvēks pārdeva māju un mēs te iekārtojam tā kā vasaras māju. Nu, labi, kādu vasaras māju – tādu pirtiņu. Man ir bērni – trīs meitas. Viņām pašām visādas mājas. Agrāk braucām te visi radi – meitas ar ģimenēm kopā, bet palika drusku bagātāki un paši varēja uzcelt un dzīvot, tāpēc tagad katrs savā dzīvē un savos darbos.
Šoreiz es te esmu viena pati. Vīrs šodien strādā Rīgā un tad mēs šoreiz te ar mazmeitiņu. Nav tik vienkārši. (Iekūkojas dzeguze) Viņai bail no dzeguzes, viņa uzreiz mūk iekšā. Jā nu tēva māju arī drusku pakurinām, lai pažūst.
Kur jūs mums varat ieteikt aizbraukt?
Uz Arakstes pusi varat izbraukt. Kreisajā pusē, tur ir tāda paliela saimniecība. Es zinu, ka tur audzēja stādus un es braucu kādreiz pirkt, bet es nezinu, vai tagad audzē.
Ā un tad tur tieši pie igauņu robežas ir Una. Viņa arī pagastā strādā. Viņa ir kreisajā pusē tieši pie igauņu robežas.
Tiekamies pēc apmēram sešām stundām.
Mēs esam pie jums tieši skaistākajā ziedu laikā.
Pagājušogad upenes nosala, viss nosala. Bet šogad zied tik ļoti, ļoti. Ābeles brīnišķīgi, jā. Sūtīju jau bērniem bildes.
Jā, jāraksta, lai brauc šurp!
Jā, es jau teicu – agrie kartupeļi jāiestāda. Mēs jau kādas pāris nedēļas atpakaļ iestādījām kādas četras vagas, bet tagad mums atveda agros.
Vispār kā jūs sauc? Mēs nemaz nepaguvām iepazīties!
Una.
Ā, jūs arī esat Una! Mēs šodien vēl vienu Unu satikām.
Nu jā, es teicu – Arakstē pa kreisi, tieši pēdējā māja pie robežas.
Pirmspēdējā! Pēdējā dzīvo Ilga ar zirgiem. Un kāds ir jūsu uzvārds?
Ripīte.
Neesmu dzirdējusi tādu uzvārdu.
Jā, mēs esam vienīgie. Man vīrs lepojās ar to. Kad mēs sākām draudzēties, viņš teica, bet es neticēju (smejas). Es uzreiz – telefona grāmatu laukā! Bet tiešām neatradu nevienu.
Un tā arī ir, ka joprojām nevienu neesat atraduši?
Nē, nē, nav!
Vienā brīdī notikusi kāda maiņa? Varbūt kāda pārrakstīšanās?
Jā, es jau arī tā domāju! Vai nu Upīte vai kas tāds. Es zinu, ka man meitas draudzenei bija līdzīgi – viņi visu laiku bija Lāči un tagad ir Loce. Vīra tēvam bija uzvārds Ripīts, bet vīram – Ripītis. Galotne, jā.
Jūsu vīrs ir no šejienes?
Vīrs ir no Valdemārpils, no Kurzemes. Un man te ir senči. Brālēni, māsīcas te dzīvoja, bet es pati esmu dzimusi un augusi Rīgā. Bet, kā es teicu – tētis dabūja tos īpašumus atpakaļ un tad viņš atbrauca.
Un kurš izstrādā to karjeru? Jūs?
Jā, znots, meita, tētis. Smilts un grants arī laikam ir. Viņš kaut kādu granti tur meklēja. Viss nav grants, bet tur kaut kā daļēji grants, daļēji smilts. Bet nu cik nu izstrādā. Viņi vairāk tur tiem dīķiem gribēja.
Jūs tur ejat peldēties?
Gājām, bet man tur ne visai patīk, jo tur ielaida zivis. Līņus laikam ielaida un tad man ne visai. Es labāk uz Laņģi tīrā ūdenī.
Sākumā viņš arī tā smuki tīrs bija, bet tagad tomēr dīķi jātīra. Sāk ziedēt. Tā tur vispār ļoti auksts ūdens. Liekās, ka dziļš ir.
(Smejas par fotografēšanas procesu) Nē nu tiešām tā kā modeli.
Jā, bet šodien mums tikai pāris fotogrāfi ir, bet iepriekšējoreiz mums līdzi bija kādi seši, septiņi jaunieši. Tie ir jaunieši no Rūjienas fotopulciņa ar vadītāju Uldi.
Ā, skolotājs Rūjienas skolā?
Nē, Kultūras namā ir tāds fotogrāfu – jauno mediju pulciņš.
Ā, vai, cik jauki! Es arī kādreiz gāju pulciņā.
Viņi katru gadu brauc uz Japānu un piedalās foto festivālā.
Kolosāli! Man fotografēšana kādreiz bija bērnības sapnis. Es tur drusciņ gāju, bet tā arī es nezinu, kāpēc man tur pajuka. Tētis vēl tādu krutu fotoaparātu nopirka tanī laikā. Visiem bija tie maziņie, bet man bija Zenīts. Bet tā viss beidzās.
Kas tagad ir jūsu hobiji?
Oi, hobiju man ir tik daudz, ka es nevaru visu paspēt. Nu es ļoti daudz adu. Ziemā vispār – darbs, adīšana, darbs, adīšana. Mēs divatā Rīgā esam palikuši. Ko darīt?
Ko jūs adāt?
Džemperus, cepures, visi bērni noadīti (smejas).
Izklausās, ka te pilnīgi varētu atvērt adīšanas pulciņu, jo vairākās vietās esam satikuši adītājas.
Man liekas, ka tas tagad vispār ir ļoti populāri, jo var dabūt ļoti jaukas dzijas. Kādas jaunībā adīju – ak šausmas – no kā es tikai neadīju! No visādiem gabaliņiem. Tagad ir tik brīnišķīgas dzijas. Vienīgi, ka dārgi, bet nu pagaidi kādu akciju. Bet jau dzijas ir...es jau te domāju norakstīt bērniem. Kuram lai es norakstu? (Smejas) es jau savā dzīvē nevarēšu visu izadīt! Kad pensijā aiziešu, tad iešu uz segām, bet tagad man rindā jau stāv. “Kāpēc tu tam adi? Kur tā jaka palika? Tu man solīji!”(smejas)
Cik bieži braucat uz šo pusi?
Kamēr tētis bija dzīvs, tad vairāk vai mazāk katru sestdienu, svētdienu, bet vīrs strādā maiņās, dežūrē, tāpēc tagad tā retāk. Cenšamies iespējami vairāk. Vasarā jau Rīgā negribas. Ko tu pie tās televizora pults, pie tā adīkļa. Jūt jau, ka pēc ziemas fiziskais tāds, ka vajag patrenēties.
Alda Meirēna, mājas “Kalniņi 2”,
Lodes un Arakstes apkaime
Foto: Elizabete Zariņa
Agrita “Pakalniešos” par Aldu teica tā: “Pie Aldas noteikti aizbraucat! Viņa ir ļoti enerģiska. Tāpat ogās braucam, viņa mani ņem līdzi.” Tad nu arī iebraucam Aldas pagalmā. Piestājam pie lielas jēru kūts un mums pretī skrien skaists, melns un žiperīgs suns vārdā Pipars. Viņam seko Alda.
Kā jūs sauc?
Alda Meirēna.
Cik ilgi jūs šeit dzīvojat?
Nu jau būs 20 gadi. Dzimusi esmu “Lejastontēs”, arī Lodes pagastā. Tur mājas vairs nav. Un tad vienu laiku dzīvoju vecajā Lodes skolā. Un tad, kad man laikam bija kādi 11 gadi, mēs pārvācāmies Lodē uz “Muižniekiem”. Kad sākās brīvā Latvija, tad mūs lika ārā un mēs nopirkām šo māju.
Kā izdomājāt, ka paliksiet tepat Lodes pusē?
Es jau arī bišķīt paklīdu pa pasauli. Nav jau arī tā, ka visu laiku te dzīvoju.
Kur vēl dzīvojāt?
Ilgu laiku Rūjienā un tad mazu brītiņu aizbraucu uz Rīgu, bet sapratu, ka nē, ka te vislabāk.
Kā sauc jūsu māju?
“Kalniņi 2”, jo Lodē ir arī “Kalniņi” un “Kalniņi 1”.
Pie kuriem kaimiņiem mēs vēl varētu paciemoties?
“Dārzniekos” jūs varat iebraukt. Tur viņi kaut kad atbrauc, bet pa lielam tur neviens nedzīvo.
Pie Ilgas varat aizbraukt, pie Unas arī. Ilgai, man šķiet, māja saucas “Sudmalas”. Kreisajā pusē tur ir divas mājas.
Tās ir jūsu aitas un jēri? Varbūt varam aiziet apsveicināties?
Jākāpj pa logu iekšā, durvis viņas ir izgāzušas (smejas).
Aitas sāk skaļi blēt.
Viņas jūs atpazina!
Viņas gaida kombikormu.
Cik aitu jums ir?
Maz palikušas. Es likvidēju. Tagad mammas ir palikušas deviņas un šāgadējie jēri. Tad arī viss, finišēju.
Vai aitas audzējāt vilnai?
Pa lielam jau gaļai. Vilnu nevienam nevajag.
Viņas ir ļoti runīgas.
Viņas ir skaļas, jā. Atliek tik parādīties, kā ir mutes vaļā. Un katrai savādāka balss.
Cik jūs ilgi ar aitām nodarbojaties?
Man liekas, ka padsmit gadi. Kad es atbraucu šeit, tad es sāku ar dārzeņiem. Audzēju gurķus, veselu kalnu, nevienam nevajadzēja. Tad par mazu, tad par līku, visādas “vainas” bija. Burkānus saaudzēju lielo kalnu un beigās noraku ziemā – visas kaudzes pavasarī vienkārši iearu. Nevajag nevienam. Tad es sāku ar stādiem.
Diezgan daudzus gadus. Šitās lielās siltumnīcas kādreiz bija pilnas ar stādiem, bet, kad sāku ar aitām ņemties, tad vairs nevarēja. Tur tagad siens glabājas un aitas dzīvoja.
Cik ir bijis jūsu ganāmpulka lielākais aitu kopskaits?
Oi, kādas 125.
Mēs tikko bijām pie Lienes un viņa stāstīja pieredzi ar vilkiem. Vai jūs arī vilki apciemo?
Man vilki bija kādas trīs reizes. Pirmā reize bija tīrumā, kur elektriskajā ganā no rīta viņas izgāja ārā un vilki saplēsa divas aitas. Tad vienreiz bija, ka mēs iegājām kafiju padzert, bet tepat aiz siltumnīcām saplēsa dienas vidū. Un tad es vienkārši sāku staigāt līdzi. Izlaižu ganos, stundu paganu un tad atpakaļ kūtī. Un tad man šitā staigāšana… Trīsreiz dienā iet ar viņām ganos…. Nekur ne aiziet, ne aizbraukt. Un beigās pat kafiju nevar aiziet padzert. Divas reizes es redzēju vilku. Ganīju tur pāri ceļam, kad skatos – lien pa zāli. No sākuma nevarēju saprast, kas tas ir. Sāku bļaut – aizskrēja mežā. Pēc tam otru reizi palaidu aitas, gāju te pretī un skatos – vilks stāv mežmalā un gaida, kad šīs nāks.
Vai pašai nebija bail?
Nepaspēju nobīties.
Tas arī ir jūsu pamatdarbs?
Tagad jā, tagad jau pensija. Padomju laikos veikalā nostrādāju – gan Rūjienā, gan Lodē. 21 gadu nostrādāju veikalā un tad darīju arī visu ko citu. Tagad tur šķūnī bullīši ir. Tos tā kā vairāk dēls ņēma, es tikai iedodu viņiem ēst. Bez dēliem es neizdarītu neko. Ar visu mežu mums ir 20 hektāri.
Es nepaspēju garlaikoties. Rudenī gaidu, kad ir atpūta – tad sēžu un adu. Pa vasaru ņemos ārā. Garlaicīgi nav. Kādam kūku uzcepu, ja vajag. Dikti nereklamējos, jo vislaik nebija laika, lai baigi ņemtos, bet nu tāpat savējiem.
Jūs ar kaimiņiem turaties kopā?
Nav jau mēs daudz tie kaimiņi. Uz Igaunijas pusi vēl ir Ilga.Tā mēs kopā vācam sienu, kopā braucam ar traktoriem. Ilgai ir zirgi, varat pie viņas arī aizbraukt.
Kas uz otru pusi dzīvo?
Tur, man liekas, nedzīvo. Tur bija tante, kurai kādi 90 gadi un viņa jau pansionātā. Varbūt, ka pa vasaru viņa ir mājās, bet ziemā viņa bija pansionātā.
Vai bieži braukājat uz Rūjienu vai Igauniju?
Uz Igauniju braucam ar Agritu uz baseinu.
Mēs jūs labprāt uzaicinātu uz viktorīnu, ko šovasar plānojam organizēt. Varbūt jūs varētu izveidot kopīgu komandu ar Agritu un citiem kaimiņiem.
Agrita ir gudra, viņa min krustvārdu mīklas, bet es nē (smejas).
Kāda mūzika jums patīk?
Dažāda. Jūlijā braukšu uz čellista Hausera koncertu Siguldā. Man patīk Hausers. Uz Melo-M bijām nupatās Valmieras Kultūras centrā.
Kā sauc jūsu suni?
Pipars. Viņš bija maziņš, melns Pipariņš. Iepriekšējo sunīti man vilki noēda. Tepatās aiz krūmiem, uz tīruma. No rīta izgājām pa kūti, viņš skraidīja līdzi. Es vēl paprasīju – tu nāksi iekšā? Viņš neienāca un desmitos vairs nebija, kas nāk. Pēc nedēļas atrada. Nē, pat vairāk bija. 28. novembrī pazuda un pirms Ziemassvētkiem atrada. Mēnesis gandrīz. Tajā dienā sniga sniegs. Es vēl izstaigāju pa tīrumiem, neko neredzēju. Pirms Ziemassvētkiem braucu pēc eglītes un uz tīruma pleķis. Lāci gan neesmu redzējusi. Negribas redzēt.
Uz Baltijas ceļu, uz Unguriņiem braucat?
Ne katru gadu, bet šogad, iespējams, sanāks.
Vai jums patīk dzīvot laukos?
Jā, negribu pilsētā.
Nav problēmas ar zonu?
Nē, mums ir ļoti labs internets. Man meita kovid laikā atbrauca un strādāja no šejienes. Nekādas problēmas.
Liene Zemzare, mājas “Vīķkalni”,
Lodes un Arakstes apkaime
Foto: Elizabete Zariņa
“Vīķkalnos”, Arakstes pusē, nonākam pēc šādām norādēm sarunā ar Aiju – Lienes un Ingmara kaimiņieni apmēram kilometra attālumā: “Tad mums vēl ir ļoti jauki kaimiņi uz to pusi – Zemzaru pāris – Ingmars ar Lienīti. Pa šo pašu ceļu taisni augšā. Ļoti jauki cilvēki. Vispusīgi, gudri. Kādreiz bija tā, ja nezinājām kaut ko, tad prasījām Lienītei. Ja Lienīte nezināja, tad prasīja Ingmaram. Viņi arī ir ienācēji Lodē.”
Precīzi pēc kilometra trāpām pareizajā iebraucamā ceļa galā un skaistajā pēcpusdienā Liene mūs “Vīķkalnos” sagaida kopā ar skaistu sunenīti, kura, kā viņa vēlāk smaidot saka, neprot komandas un neko, viņa ir vienkārši mīļa.
Cik jūs ilgi dzīvojat “Vīķkalnos”?
Dzīvoju šeit jau 15 gadus kopā ar savu vīru un meitu. Meita daļēji ir prom Rīgā, jo uzsākusi studijas. Es strādāju Valmierā, un mans vīrs – Rūjienā un Rīgā. Mēs esam tādi ceļotāji. Šeit mēs parādāmies tikai tā pagulēt (smejas).
Vai braukāšana nav sarežģīta?
Nē, jo mums abiem mūsu darbs patīk. Mans vīrs ir mūziķis, es esmu mediķe, un līdz ar to tas ceļš mums nesagādā grūtības. Mēs izmantojam šīs puses ceļu (rāda). Tas ir labāks nekā Lodes ceļš.
Mēs uz šo pusi nemaz nebūtu iedomājušies braukt, bet jūsu kaimiņiene Aija mudināja iegriezties pie jums.
Mēs kādreiz ar Aiju strādājām kopā pansionātā Lodē, bet tad es aizgāju prom uz Valmieras slimnīcu, un viņa – uz Rūjas pansionātu. Abas vienlaicīgi.
Pirms tam mēs bijām ciemos arī pie Agritas tepat pāri.
Jā, Agrita arī ir mūsu draudzene. Agrita bija pirmā, ar ko es iepazinos, kad atnācu šeit dzīvot. Es atnācu no tālienes, no Liepājas.
Mans vīrs ir rīdzinieks, un tad mēs tā palēnām iepazināmies ar šejienes cilvēkiem.
Agritai tolaik vēl bija govis. Mūsu meitiņa bija maziņa, un mēs gājām pie viņas to gabalu pēc piena. Es atceros, ka mēs gājām kādu stundu turp un stundu desmit – atpakaļ. Tagad, ejot kājām, tās ir piecas sešas minūtes (smejas).
Agrita mūs sagaidīja ar rabarberu maizi, bet viņa pat nezināja, ka mēs būsim. Vai zināt, kas te iepriekš dzīvoja pirms jums?
Jā. Kad mēs vēl nebijām precējušies, mans vīrs nopirka šo māju – šķiet, tas bija 2005. gadā, kad bija lielā vētra. Viņš šeit vienkārši brauca vasarās, un tā sieviete, kurai šeit dzīvoja vecāki un vecāki nomira, māju ielika pārdošanā, un pati aizgāja dzīvot uz Valmieru. Tad mans vīrs savā jaunības dullumā nopirka arī pretējo māju. Viņš domāja apvienot īpašumus, un tad to māju viņa draugs, mūsu vedējtēvs, tagad lēnām atjauno. Jumtu nomainīja un tā. Ar domu varbūt vasarās te dzīvot.
Tātad jums tas attālums netraucē?
Nē, tā kā es strādāju dienas darbu – es vadu divas nodaļas –, strādāju katru dienu un katru dienu arī braucu. Vīram darbs ir epizodiskāks – mūzikas skola un Rīgā uz koncertiem, tāpēc viņam tie braucieni sanāk retāk, bet garāki.
Vēl neesam noguruši un apnikuši.
Es domāju, ka tas vienkārši ir tāds dzīves periods. Kad mēs sapratīsim, ka varbūt pietiek, tad mēs darīsim kaut ko citu, meklēsim kādu citu darbu. Tad jau redzēs
Tepat tuvumā ir Arakste. Vai bieži tur dodaties?
Es daudz braucu ar riteni. Suņa dēļ, jo viņam uz vecumu jāizkustas – paliek arvien resnāks, un tad mēs staigājam un riteņojam, un, protams, uzturam sakarus ar kaimiņiem. Mēs ejam uz jubilejām viens pie otra. Agrita ir viscentīgākā – viņa nāk uz visām jubilejām. Otrdien būs vīram vārda diena un viņa noteikti atnāks, un es ar to rēķinos. Agritai dzimšanas diena ir joku dienā, pirmajā aprīlī, un tad es zinu, ka principā, ja kaimiņi nav redzēti visu ziemu, tad pirmais aprīlis ir tā diena, kad mēs visi satiekamies pie viņas, un tad mēs klačojamies un uzzinām visādus jaunumus.
Sanāk, ka kaimiņi ir ārpus Arakstes centra?
Tāda centra jau patiesībā nav. Tur visas mājas ir tukšas. Ezermaļu māja, kas ir šeit pie dīķa, ir tukša. Tur dzīvoja viena vientuļa tantīte. Viņai bērni ir ārzemēs, un viņa nomira tepat Lodes pansionātā, un māja tagad ir tukša. Tur tālāk Purmaļu māja arī ir tukša. Nu nav vairs tāda centra. Kā es saku, es dzīvoju Arakstē, bet vienlaikus gan esmu Arakstē, gan neesmu.
Cik bieži jums sanāk braukt uz Igauniju?
Mēs uz Igauniju iepirkties braucam biežāk nekā uz Rūjienu. It īpaši brīvdienās. Vakar mēs neaizbraucām, bet parasti katru sestdienu mums sanāk vai nu tā pa ātro uz Abju, vai tālāk uz Vīlandi.
Cik ir līdz Abjai no “Vīķkalniem”?
Kilometros laikam ir 13. Ir tuvāk nekā Rūjiena. Mēs nopirkām tādu kārtīgu Igaunijas karšu grāmatu un lēnā garā esam izpētījuši visādus interesantos mazos celiņus, un izbraukājuši visu to Vīlandes apkārtni. Esam atraduši visādas interesantas vietas. Jo tās informācijas par Igauniju jau nav diži daudz, un viss ir kaut kādā nevalodā (smejas). Tādā veidā mēs esam atklājuši Igauniju. Jā, mēs bieži braucam.
Vai jums ir kāds mīļākais produkts, ko jūs pērkat Igaunijā?
Mēs esam atklājuši tādus Nori sierus. Tāds viņiem vietējais siera ražotājs. Tos tad mēs pērkam un izmantojam arī kā dāvanas, kā ceļamaizi, kad kaut kur jābrauc.
Mēs Unguriņu pusē “Sinepju” mājās satikām Lailu Lūsīti, un viņa arī teica, ka uz Igauniju brauc gan iepirkties, gan arī viņai patīk daba un labprāt izmanto Igaunijas purvu dabas takas.
Par dabas takām – tad, kad mēs ar Ingmaru bijām tikko iepazinušies, viņš atveda mani šeit ziemā. Tas bija pirmais janvāris, bija mīnus 15 grādi, ļoti daudz sniega. Man kā liepājniecei bija tāds kā šoks, jo es tik daudz sniega vispār nebiju redzējusi, un arī aukstums bija netipisks, jo Liepājā parasti tik auksti nav, vismaz tajos gados nebija. Un viņš mani aizveda tur, kur, no Abjas nogriežoties, ir tāda Lille – mazs ciematiņš, un tur ir arī tā purva taka.
Jā, Laila arī par to teica.
Jā, un tad mēs tur izstaigājām to mazo apli. Man bija zābaki ar papēdi, bet tas jau, protams, netraucēja. Bija tik dīvaini! Toreiz mēs izstaigājām, sapratām, ka mēs laikam dzīvosim kopā. Es aizbraucu nākamajā dienā uz Liepāju,
un tur bija mīnus 2 grādi, bet es tur tik šausmīgi nosalu, jo tur tas klimats pavisam citādāks, un tas mitrums. Un tad es sapratu, ka šī varbūt ir vieta, kur es gribu dzīvot un ka to visu var izturēt. Ka ar augstiem papēžiem var izstaigāt purva taku, ka aukstums arī netraucē. Man nebija ne cepures, ne kā, nu kā jau tādam skuķim. Jā, tas tā par purva takām. Tur galā ir tāds purva ezers ar brūnu ūdeni, un, kad mēs bijām, aukstumā ledus skanēja – tā kā lūza.
Kādas ir sajūtas, pārceļoties uz Ziemeļvidzemi no Liepājas?
Nav jau tā, ka esmu pavisam prom, jo man tur ir palikusi māja, ko es esmu izīrējusi, un reizi gadā es aizbraucu, jo man tur ir visi savējie, visi radiņi, arī ģimene un apglabāta vecāmāte. Liepāja paliek sirdī uz mūžīgiem laikiem. No vienas puses ir nostalģija, bet, aizbraucot tur, tas pāriet, jo tā Liepāja, kas ir tagad, nav tā mana Liepāja. Es tur nodzīvoju 26 gadus, un tā bija citādāka Liepāja. Tagad Liepāja ir ļoti skaista – sakopta un brīnišķīga, bet es viņu atceros citādāku. Ar vairāk cilvēkiem. Kaimiņi, bērni. Bija ārkārtīgi daudz bērnu. Es atceros vasaras vakarus. Es dzīvoju pašā centrā, vecpilsētā, un visi pagalmi bija pilni ar bērniem. Mums tā ieliņa bruģēta, un mašīnas brauca pa to bruģi. Tagad vakaros, piemēram, ir pulkstenis septiņi – un klusums, neviena nav. Tu izej ārā un domā – iet kaut kur? Neiet? Uz kurieni iet? Tāda sterila, tīra, bet ļoti tukša sajūta. Es pēc tiem laikiem ilgojos vairāk nekā pēc Liepājas pašas.
Liepājā savukārt ar lietuviešiem kaimiņu būšana.
Jā, turpat blakus ir Palanga un Klaipēda un, tāpat kā mums šeit ir igauņu tūristi, tā viņiem lietuvieši. Bija viens brīdis, kad igauņiem šeit bija lētāk iepirkties un viņi brauca ļoti daudz. Bet, manuprāt, vairs nav tik daudz. Arī pie Depo Valmierā – vienubrīd bija tā, ka sākās sezona un visas igauņu mašīnas atbraukušas iepirkties. Mans vīrs smējās, ka puse Igaunijas būs uzbūvēta no Depo materiāliem. Bet tagad kaut kā ir pierimuši, varbūt cenas ir izlīdzinājušās.
Vai jums ir mājlopi?
Man ir palikušas divas kazas. Vienubrīd man bija 55 kazas. Tur ir kūts (rāda). Mēs sākām to kā joku. Mums vienkārši viena tante uzdāvināja kaziņu. Bija tā, ka mēs vedām to sievieti ar mašīnu kaut kur un viņa sēdēja aizmugurē, un mēs ar vīru runājāmies tā hi hi, ha ha, nu redz, kā mēs esam laukos! Tas bija pirmais gads, un mēs varētu turēt kādu mājlopiņu. Viņai bija kazas. Es smējos, ka, jā, varētu varbūt kādu kazu, varētu slaukt, būtu pieniņš. Bet tas bija kā joks. Viņa aizbrauca mājās, viņa bija pasēdējusi un padomājusi, un izdomājusi uzdāvināt mums kazu. Pieaugušu kazu, jau slaucamu. Es, protams, nemācēju slaukt, bet es iemācījos, un man ļoti labi izdevās. Un bija tā, ka savā sirsnībā viņa bija uzdāvinājusi vislabāko kazu, kāda vispār var būt. Viņa bija paklausīga – viņa stāvēja, kad viņu slauc, un tad man likās, ka visas kazas ir tādas, un super – man vajag! Un tad, protams, mums uzradās āzis, jo kā tad būs kazlēni, ja nebūs āža! Sākām skatīties sludinājumos. Tad pēkšņi uzradās – oi, tur šķirnes kazas pārdod! Tad mēs salasījām vēl, un pirmajā rudenī mums jau bija septiņas kaziņas. Protams, pavasarī bija demogrāfiskais sprādziens. Toreiz es strādāju Lodē, man bija daudz brīva laika un, protams, es taisīju sieru. Man viss ļoti labi izdevās, un pēc tam, kad es aizgāju uz Valmieru, mēs pārgājām uz gaļas šķirnes kazām, jo izslaukt visas un pārstrādāt pienu jau bija nereāli. Bet principā tas viss ir beidzies diezgan dabiski, jo ir Igaunijas pierobeža un šeit ir vilki. Kazas bija grūti ierobežot, un viņas vienkārši dzīvojās savā vaļā. Un bija tā, ka mums katru gadu vienkārši nocēla pa vienai, pa divām, bet pirms kādiem trim gadiem rudenī bija tā, ka divos vakaros viņas visas noplēsa. Tobrīd mums bija kādas 37 kazas. Tas bija briesmīgi. Man ir tāda trauma, ka es vienkārši nevaru no tā atiet. Ingmars teica – nu varbūt tagad kādu kaziņu, kādu aitiņu, bet es nē. Man ir divas palikušas, kas no tiem diviem uzbrukumiem izdzīvoja. Viņām divas reizes bija pārkosta rīkle, un viņas man ir superkazas. Nu viņām ir iedota mūža maize, pensija.
Ilga Šmite, mājas “Sudmalas”,
Lodes un Arakstes apkaime
Foto: Elizabete Zariņa
Mūsu ceļš pie izstādes tapšanā iesaistītajiem cilvēkiem veidojas pats no sevis pēc sarunas biedru norādēm par tuvākajiem kaimiņiem un draugiem. Uz “Sudmalām” ceļa galā ved skaista, mākslas darba cienīga norāde. Tur izmantoti zirga ratu riteņi un ir skaidrs, ka vieta ir pareizā, jo visi iepriekš satiktie kaimiņi, stāstot par Ilgu, bija pieminējuši arī zirgus. Satiekam Ilgu Šmiti pagalma vidū, un sākas gara un skaista pastaiga pa izkopto pagalmu, ko rotā dažādi dekori zirgu tēmā.
Cik jūs ilgi šeit dzīvojat?
Kādi 34 gadi. Kad atnācu, uz to kūtiņu (rāda uz kūti) nevarēja aiziet – bija dadži cilvēka augumā. Māja bija kolhoza, bet tai arī logi ārā. Cīnījušies esam. Bērni ir palīdzējuši, bet tagad visi ir kaut kur pasaulē. Man ir ienākusi prātā doma, ka vajadzētu visu pārdot. Un tad man atkal šķiet – kur es likšos? Vecu koku arī nevar pārstādīt, tā kā jāpaliek te. Meklēju, ka varbūt kāds grib pirkt, un es būšu kā bonuss (smejas). Ir atsevišķi virtuvīte un divas istabas, un tad vēl ir kaut kādas piecas istabas. Sauc jau arī meita uz Īriju, lai es nāku dzīvot, bet es vienu mēnesi tur nodzīvoju un teicu – nē, nē! Es tad drīzāk tepat pansionātā, bet tur gan nē.
Kā jūs šo vietu izvēlējāties?
Kolhoza priekšsēdētājam Ķigulim Guntim bija sieva Edīte. Ar viņu mēs kopā Smiltenes tehnikumā mācījāmies.
Kolhoza priekšsēdētājam Ķigulim Guntim bija sieva Edīte. Ar viņu mēs kopā Smiltenes tehnikumā mācījāmies. Mana dzīve apmeta lielu kūleni, un es nezināju, uz kuru pusi iet, un viņa teica: «Nāc! Mums ir zirgi!» Man ir tā – visur, kur zirgi, tur es. Tā es te atnācu dzīvot, un joprojām esmu ar zirgiem. Jā, es domāju, ka tie man būs arī līdzi tur, kur iet ar kājām pa priekšu. Zirga gadā esmu dzimusi. Un dzīvē arī tā ir – tu velc, velc, velc, un, ja nevari, tad rati ir grāvī un pats otrā pusē, un cauri.
Tad jau šeit pierobežā bija liela rosība?
Oi, kas tik te nav bijis! Te bija cūku ferma, 400 cūkas. Ar to mēs arī sākām. Kad atnācu te dzīvot, man viņas bija jākopj. Kad viss juka un bruka, mēs paņēmām desmit sivēnmātes un ar to sākām privatizāciju. Sivēni dzima, ar ko barot viņus nebija, nu visādāk’ tur gāja.
Pēc sivēniem – kas mums bija – gateris bija. Kas mums nav bijis, lūk, to jūs paprasiet! Te nav bijušas vistas, aitas. Pārējais viss i’ bijis. Ir bijušas 30 govis, 300 truši.
Šie ir jūsu zirgi?
Jā, privātie. Šī ir Hēra, šis ir Velūrs, šitā ir Ilionoisa, šitā ir Vīlande un šitā – mana žurciņa, un šitais mans bēbītis, Kurkumiņš. Man bija 15 zirgi. Nu tā es te cīnos. Un šitos jau visvairāk būtu žēl atstāt. Vai ne, Kurkuma? Kurkuma ir pagājušā gada kumeliņš.
Vai zirgus turat savam priekam?
Bija laiks, kad es sportoju. 50 gadus. Kad zirgus kolhoza laikā paņēma nost, tad bija dziļa sāpe. Es atnācu uz šejieni, lai no tā visa atietu, bet nevar jau aiziet no tā, kas tev sirdī. Vienu laiku varēja apmācīt un pārdot uz ārzemēm, bet tagad ir tādi laiki, ka nevienam nekā nevajag. Visi baidās un nezina, kas būs rītdien.
Tas (rāda uz vienu zirgu) ir divgadnieks, un tas arī ir maziņš – trīs gadi. Jāsāk strādāt, bet man te uz ledus februāra beigās bišķi satraumējās plecs. Roku jau tagad var pacelt, bet bija tā, ka pat gulēt nevarēja. Es visu laiku domāju, ka dibens ir smagāks, bet izrādās, ka galva. Tad es sāku domāt, kā tā galva kļuvusi smagāka, bet izrādās, ka gudrība tur sakrājusies (smejas).
Vai zirgiem un cilvēkiem ir līdzīgi raksturi?
Cik zirgu, tik raksturu. Piemēram, šis – visi nāk iekšā, bet viņš nostājas durvīs un tagad koriģēs – šis nāks iekšā, šis nenāks. Un kož! Tur daudz ko varētu uzrakstīt, ja būtu, kas raksta.
Kurš starp jūsu zirgiem ir galvenais?
Protams, mans negribīgi sirmais – tāda viņam krāsa ir (smejas). Vispār viņš būs sirms, bet es tā viņu nosaucu. Liels, bet viņam tikai trīs gadiņi, bēbītis vēl ir. Vai ne, bubi? Oi, kā viņi šodien tur pa dīķi ņēmās! Cits bija zemē, cits ūdenī līdz vidum. Kad viņi novārtās dubļos, nenāk dunduri klāt. Man tēvs arī kolhoza laikā 16 gadus bija zirgkopējs. Tas bija Mālpilī. Es praktiski starp zirga kājām esmu uzaugusi. Visas gudrības esmu tur samācījusies.
Ko cilvēkiem vajadzētu no zirgiem iemācīties?
Protams, čaklumu. Zirgi nespaida podziņas. Es pati zinu, kā ir, kad ieskatās telefonā un netiek ārā. Kad zupa pārvārās un aizmirst, ka viņa vispār ir uzlikta. Darba mīlestība ir zirgam. Ja viņš ir iemācīts strādāt, tad viņš arī strādā. Ainava ar zirgiem izskatās pilnīgi citādāka. Sevišķi, kad es pa logu skatos no rīta, kā viņi tur pienenēs tik skaisti.
Jums visa dzīve ir par un ap zirgiem.
Jā, tas ir gan hobijs, gan dzīvesveids, gan drusku papildina pensiju. Pašai sieni visi jāgādā. Par laimi mums ar kaimiņiem ir sadarbošanās, ka es viņiem un viņi man. Un tad mēs
iztiekam. Kaimiņiene saka – es visu likvidēšu, traktoru pārdošu. Nu tad man arī viss jālikvidē. Nevar visu pati. Roku nepietiek. Man bērni ar’ saka – pārdod nost, nopērc rozā mašīnu un braukā pa pasauli! Bet es viņiem saku – ja man te nekā nebūs, tad es arī negribēšu no rīta celties. Tagad – vēl nav seši, es jau augšā. Man jānāk, jāizlaiž viņi ārā, jo mani gaida.
Kas, jūsuprāt, dzīvē būtu jāievēro?
Nerunāt to, ko nevajag. Un nevajag skriet ar galvu sienā. Nu nevajag. Pagriezies, ej citā virzienā, un viss aiziet. Tā ir bijis. Gribējām ņemt kaut kādus kredītus importa govīm, bet neviens nedod. Paldies Dievam, ka nepaņēmām!
Vai šeit nav vientulīgi?
A ko man citu darīt? Es esmu pieradusi. Man patīk vienatnē. Es lasu grāmatas, cik nu laiks atļauj. Man ir, ar ko nodarboties. Kad sadzīs plecs, tad lielais, negribīgi sirmais jāsāk mācīt. Šogad tas ir pēc plāna. Un tad, re, kur divi atkal nākamgad trīsgadnieki, ar ko jāsāk kaut kas darīt, lai vismaz var pārdot un kādu naudiņu dabūt.
Kā zirgi pie jums nonāk?
Reiz pirms gadiem trīs braucu uz Skujeni vienu zirgu skatīties. Es jau parasti nopērku to, kas citiem pāri paliek, nevaru atļauties tos dārgos. Man tas zirgs nepatika, viņš tāds, kam patika ieknakstīt. Un viņa saka – nu labi, šito ne, bet aizbrauc pie kaimiņiem. Viņiem ir tie mazie pelēkie. Viņi taisās uz gaļu dot.
O! Man jau uzreiz džin džin galvā – uz gaļu? Zirgus? Nē! Es aizbraucu, un viņa saka – jā, reku jau rīt vai parīt brauks pakaļ. Tur vai četri, vai pieci bija. Viņa saka – vai nu ņem visus, vai nevienu. Es saku – labi, es ņemu visus, bet es tev nevaru uzreiz samaksāt. Toreiz viņi neko nemaksāja – viens 250 eiro. Es dabūju mašīnu, atvedu viņus mājās, saliku pa būdām un domāju – interesanti zināt, ko es ar viņiem darīšu? Klāt tu viņiem nevar pieiet – viņi tak mežoņi! Tad visādāki tur gāja. Bet mēneša laikā varēju jau izvest ārā, piesiet, viņi mācēja visu ko darīt. Viņi ļoti ātri pieņēma. Tikai viens ne. Viņam bija astoņi gadi, un viņš savā laikā jau bija ķerts un palaists vaļā, un, redz, ja jau palaiž vaļā, viņš domā – varbūt es arī palaidīšu. Pirmo dienu es viņu palaidu vaļā, un viņš aizgāja. Domāju – nu ir vakars. Bet nav jau muļķis, uz vakaru nāk mājās.
Ko jūsu kaimiņi saka, ka viņiem ik pa laikam pagalmā parādās zirgi?
Pēdējā laikā vairs nerādās. Kad es biju projām Īrijā, biju atstājusi dēlam un vedeklai pieskatīt. Zirgi bija aizgājuši tepat blakus Unai uz lauka, kur smuki tikko viss sastādīts, un izvārtījušies. Una man zvana uz Īriju. Nu neērti. Tagad es tā sataisīju, ka viņi man ārā netiek. Bet interesanti – kad viņi ir tur, ārā, tu vari teikt vienalga kādus mīļvārdiņus. Visi aizliek garām – apmēram, zini, es tevi nepazīstu.
Vai zirgi prot paši atnākt mājās?
Kad reiz te bija divi citi zirgi pazuduši, tos meklēja gan ar kvadriciklu, gan ar droniem. Tanī pašā naktī arī manējie bija Igaunijā. Saucu, saucu – nav. No rīta es aizeju pāri pa robežu – viņi turpat stāv, bet nu grāvītim netiek pāri. Uz to pusi viņi var aizskriet, bet atpakaļ netiek. Tad nu vienu paņem, un pārējie nāk rindiņā.
Kā jūs viņus tad sasaucat?
(Sauc) Kuži, kuži, kuži! Bebi! Bebīšī! (Zirgi nāk)
Zirgi saprot intonāciju?
Saprot gan! Viņi arī zina pulksteņus.
Nevarētu teikt, ka jums te ir garlaicīgi.
Ir, ko darīt, ja grib darīt. Agrāk, kad bija jaunāks, tad jāja vienalga, kādā laikā. Tagad ir vējš, tagad ir sniegs, tagad ir lietus. Es arī te trīs gadus pēc kārtas rīkoju sacensības.
Cik liela teritorija jums ir?
Visi hektāri, kas redzami, ir manējie. Tur man ir jāpļauj siens. Nu tā, lūk.
Izklausās, ka zirgi jums ir kā ģimenes locekļi.
Citādāk nevar. Viņi arī ļoti jūt. Vari jau mehāniski aiziet, iztīrīt sūdus un sak’ – jūs tur dzīvojiet un lieciet man mieru. Bet kaut kur jau to sirdi vajag piesiet. Kā te turpmāk būs, ej nu sazini. Kad jau vēl var pakustēt, tad vēl tā. Labi, man tagad tā roka. Viņa aties. Bet, ja es kaut ko salaužu un mani ieliek slimnīcā? Kas man te nāks? Nu labi, kaimiņiene. Bet mēnešiem ilgi viņa nevar. Kaut kas jādomā. Vai tiešām būs tā rozā mašīna jāpērk un jābrauc pa pasauli? Man nemaz tā nepatīk vazāties apkārt. Es gribētu aizbraukt uz Lietuvu, kur tās puķes ir. Uz Pakrojas muižu, bet ko es braukšu viens? Man nepatīk vienai braukt. Man patīk lūrēt apkārt, un man vajag šoferi. Ir jādzīvo! Tie (rāda uz zirgiem) jau arī grib, lai es būtu.
Marge Šneidere, mājas “Masa-Jaanuse”,
Lilli un Penujas apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
Marges māja ar saimniecību un skaistu dīķi ir teju pirmā, ko redzēsiet, braucot uz Lilli. Ar Margi arī aizvadām mūsu pirmo sarunu Igaunijas iedzīvotāju apciemošanas dienā.
Kā sauc jūs un jūsu mājas?
Marge Šneidere un mājas sauc “Masa-Jānuse” (ig.“Masa-Jaanuse”). Tā kā neesam šeit dzimuši un auguši, mēs nezinām mājasvārda izcelsmi. Šo saimniecību nopirkām 80. gadu beigās.
Kā izlēmāt dzīvot tieši šeit?
Mēs abi ar vīru esam no Pērnavas apriņķa, bet radās iespēja šo īpašumu šeit nopirkt un mēs to izmantojām.
Tas bija tajā laikā, kad te vēl bija robežpunkts, vai ne?
Jā, tad vēl bija. Es tur arī strādāju.
Kā bija dzīvot pie robežpunkta?
Lielākā atšķirība ir tā, ka tagad tu vairs nezini, kas nāk, kas iet. Kad vēl bija stingra robeža, tad šeit dzīvot bija ļoti droši, jo viss tika kontrolēts un māja principā bija apsargāta no visām pusēm.
Vai tagad, kad robeža ir vaļā, esat iepazinuši vairāk latviešus, kas dzīvo otrpus robežai?
Valodas barjera tomēr ir diezgan liela un, protams, es laiku pa laikam braucu uz Rūjienu un Valmieru uz veikalu, bet kaimiņos – neiesi jau tā vienkārši bungāt pie durvīm un “Sveiki, es te 10km attālumā kaimiņiene” (smejas).
Vai zināt, kas šeit dzīvoja pirms jums?
Ģimeni, kas šeit dzīvoja pašos pirmsākumos, izsūtīja uz Sibīriju. Kāds no ģimenes laikam palika, bet īsti līdz galam neesmu izzinājusi.
Vai dodaties uz Baltijas ceļa pasākumu?
Jā, man ir ļoti izdevīgi – tepat pāri sētai (smejas).
Varbūt jums ir kāds mīļākais produkts, ko pērkat Latvijā?
Protams, saldējums ir ļoti iecienīts, bet citādi vairāk tādi sīkumi.
Kāda ir sajūta dzīvot nostāk no lielām pilsētām? Vai nekad nav licies, ka esat tālu no civilizācijas?
Pārtikas veikals jau nemaz nav tik tālu un pārējais nepietrūkst. Vairāk varbūt to attālumu izjūtu tad, ja nepieciešams kāds specifisks ārsts. Tad sanāk diezgan garš brauciens, bet tādas ikdienas, sadzīves lietas – tā nav problēma.
Kā Igaunijā vispār ir ar dzīvošanu laukos? Vai visi tiecas uz pilsētām?
Es laikam nevarēšu uz to atbildēt, jo nekad neesmu pilsētā dzīvojusi – visu dzīvi esmu dzīvojusi laukos.
Kā ir ar kaimiņiem Igaunijas pusē? Cik tālu dzīvo tuvākais kaimiņš šaipusē un vai satiekaties?
Šurpbraucot jūs izbraucāt cauri vienai pamestai mājai, bet pa ceļu uz priekšu ir viena apdzīvota māja. Tuvākajā mājā uz Lilli pusi dzīvo mans dēls. Ciešākās kaimiņu attiecības principā sanāk ar ģimeni. Svētkos sanākšanas notiek Lilli, tuvākajā ciematā, bet tās pārsvarā ir lielākas svinības, piemēram, Jāņi. Ikdienā kaimiņiem katram ir savas darīšanas, savas gaitas un satiekamies reti.
Kur jūs strādājat?
Es strādāju Karksi-Nuijas pansionātā.
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Jā, piedalījos. Tad es vēl nebiju tā pavisam iedzīvojusies un stāvēju citā vietā. Man tad bija 21 vai 22 gadi.
Tāpēc arī katru gadu piedalos pasākumos.
Alli Laande, mājas “Uue-Suuga”,
Lilli un Penujas apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
Dodoties pa ceļu, kurš ved uz Teringi purva taku, ko sarunās Latvijas pusē pieminēja Liene Zemzare un Laila Lūse, pat neiedomājamies, ka nejauši satiksim Alli Lāndi – cilvēku, bez kura nav iedomājama Lilli kultūras dzīve pēc neatkarības atjaunošanas, tostarp Baltijas ceļa ikgadējo pasākumu rīkošana no Igaunijas puses. Viņa arī ļoti ieguldījusies, lai saglabātu un popularizētu vietējo Mulgi dialektu – sarakstījusi vairākas grāmatas un rīkojusi valodas vasaras nometnes savā lauku sētā, kurā nupat esam iebraukuši.
Maruta bija Ķoņos, es biju šeit un mēs vismaz trīsreiz gadā braukājām viena pie otras. Kontaktus mēs uzturējām ļoti ciešus, jo mēs varējām sazināties krievu valodā. 89. gadā es šaipusē biju viena no tām, kas koordinēja aktivitātes, kas saistītas ar neatkarības atgūšanu. Visi tajā laikā šuva karogus. Es šuvu karogus šeit. Igaunijā nevarēja dabūt to zilo drēbi, jo tā, protams, bija ar nolūku aizliegta, to netirgoja, bet mums te pie Latvijas robežas bija laba dzīve – mēs varējām aizbraukt uz Rūjienu un nopirkt pareizo zilo krāsu. Vispār mēs esam arī ļoti īpašā reģionā – Igaunijas mērogā šis reģions vienmēr bijis visbagātākais un Mulgimā ir izteikta kultūrvieta. 19. gadsimtā šeit ir dzīvojuši vissmalkākie ļaudis un bagātākie zemnieki.
Cik ilgi Jūs šeit dzīvojat?
Mana ģimene un vecvecāki šeit ir dzīvojuši vairākās paaudzēs – ne gluži šinī mājā, bet netālu no Lilli – 7 km uz priekšu. Manu vīru pirms 40 gadiem šeit ir nosūtīja darbā no Ida-Virumā un mēs palikām šeit. Sākumā dzīvojām mežniecības mājā, jo vīrs ir mežzinis un viņu šeit nosūtīja darbā par mežžini. Kad sākās atmodas laiks, es vēl nebiju kultūras namā, jo man tikko bija piedzimis bērniņš, bet pēcāk kļuvu par kultūras dzīves organizatori. Mums ir pieci bērni un 1988. gadā man piedzima piektā meita. Baltijas ceļa laikā viņai bija 10 mēneši un mēs ar mazulīti gājām stāvēt Baltijas ceļā. Iesēdināju ratiņos un meitiņa 10 mēnešu vecumā arī piedalījās Baltijas ceļā.
Dalība Baltijas ceļā mums bija ļoti nozīmīga. Visa mežniecības nodaļa stāvēja kopā. Mums bija konkrēta pietura un mēs tur bijām – viss kolektīvs, mūsu ģimene ar pieciem bērniem un 10 mēnešus mazulīti ratos. Pēc pasākuma kāpām lielajā kravas kastē, ko mežniecības nodaļa bija noorganizējusi, tur iecēla arī bērnu ratiņus un braucām uz robežpunktu, kur pēc Baltijas ceļa bija galvenā pulcēšanās. Tajā laikā man bija 31 gads, pieci bērni un piecas govis. Mēs atbraucām no pasākuma četros rītā. Aizgājām izslaukt govis un tikai pēc tam gājām gulēt.
Vai jums nebija bail piedalīties?
Par bailēm runājot, robeža jau gan bija tepat, bet tā jau nebija nekāda Krievijas robeža. Mēs zinājām, ka latviešiem ir tāda pati nostāja kā igauņiem – ka mēs gribam brīvību un esam gatavi uz to iet. Lielākais nemiers jau bija Tallinā, galvaspilsētā, kur patiešām juta, ka varbūt kaut kas agresīvs var sākties. Te mēs visi bijām meža vidū un, pat ja tā robeža arī bija tuvu, tā sajūta tomēr bija diezgan mierīga – ka ir vienkārši jāiet un jādara.
Kā jūs kļuvāt par Lilli kultūras dzīves organizatori?
Sākumā to nemaz nebiju plānojusi, bet es vadīju tādus brīvprātīgos pulciņus. Tolaik kultūras nama vadītāja salauza kāju un palika tukša vieta. Bija 1991. gads un, tā kā es biju tāda aktīva pulciņu vadītāja, es jau tajā gadā sāku organizēt Ziemassvētkus un tā arī paliku par kultūras dzīves organizatori.
Un kā nonācāt līdz Baltijas ceļa atceres pasākumu organizēšanai?
Tādi atceres, kopābūšanas brīži bija katru gadu, bet, ja godīgi, sākumā vietvarus Igaunijā Baltijas ceļa svinēšana nemaz tā ļoti neinteresēja. No Latvijas puses vienmēr tur bija ar karogiem un tā, augstas runas un svarīgi cilvēki, bet no mūsu puses es kā kultūras nama vadītāja biju augstākā persona, jo tobrīd nevienu citu tas neinteresēja. Lielāka interese sākās tad, kad Baltijas ceļam apritēja desmitgade, bet tie pirmie gadi pagāja ar sajūtu, ka latviešiem šis pasākums tiešām interesē, bet mums tikai jāpiedalās. Tālāk jau tas aizgāja kā lielāks pasākums. Mēs uzstādījām Baltijas ceļa piemiņas akmeni Lilli centrā, bija vairāki kopprojekti ar latviešiem, tostarp uzliet asfaltu – tas bija diezgan liels un naudietilpīgs projekts. Bet tas sākās pēc tiem pirmajiem 10 gadiem, kuri pagāja, kamēr šaipusē saprata, ka tas vispār ir kaut kas atzīmējams. Tagad 23. augusts šajā apvidū jau ir svarīgs datums, ko cilvēki patiešām gaida un kam gatavojas. Šogad arī tāda pusapaļa jubileja, tad droši vien arī būs kaut kas lielāks un cilvēki noteikti būs.
Ko jūs darāt šobrīd?
Es ilgu laiku esmu bijusi Mulgi kultūras institūta vadītāja. Tagad esmu projektu vadītāja, jo ar to kultūras namu sanāca nepatīkami. Vietējā pašvaldība veica štata vietu samazinājumu un notika tā, ka jāizvēlas bija vai nu darba vieta man, vai bibliotekārei, pie kā laikam tikko bijāt ciemoties. Es izvēlējos aiziet pati, lai viņai paliek tā vieta, jo viņi bija gatavi algot tikai vienu cilvēku. Patiesībā ļoti labi, ka tā notika, jo man radās laiks un iespēja nodarboties ar Mulgi kultūru. Es esmu ļoti ieinteresēta dialekta saglabāšanā un sargāšanā.
Es uzrakstīju ābeci un vairākas grāmatas, pētot šo valodu un dialektu. Mēs esam darījuši ļoti daudz, lai vietējo kultūru saglabātu un attīstītu. Tulkotāja Ilze piebilst, ka Igaunijā Alli pieminētā organizācija un reģions ar savu kultūrvēsturisko mantojumu ir ļoti pazīstams un ievērojams.
Kādreiz šajā ciematā bija arī četru klašu sākumskola. 90. gados pagasts to aizvēra, bet mēs ar saviem spēkiem vēl divus gadus skolu uzturējām. Mēs savā sētā, šeit organizējām vasaras nometnes Mulgi dialekta uzturēšanai un trīs gadus pēc kārtas organizējām teātra izrādes Mulgi dialektā, lai to popularizētu. Jāks Kedari (ig.Jaak Kõdari) to visu ir apkopojis grāmatā. Viņš dzīvoja uz pašas Igaunijas-Latvijas robežas un sadarbojāmies nometnes tapšanā un beigu beigās vietā, kur viņš dzīvoja, vairākus gadus pēc kārtas notika skaists pasākums – robeždziedāšana. Gan jau ka jūs esat par jaunu, lai to atcerētos, bet tā bija. No Latvijas puses un Igaunijas puses tā dziedāšana notika. Un kādus 16 gadus notika arī festivāls “Nava Lava”, kas bija šo dažu cilvēku privāta iniciatīva. Latviski tas būtu “Navas skatuve”, jo Nava ir vietas nosaukums. Tur ir piedalījušies visi bērni, mazbērni, ciema iedzīvotāji, visi pierobežas folkloras ansambļi. Ieradās arī Ķoņu pagasta vecākie, Naukšēnu cilvēki un vietējie.
Katrs dziedāja savas tautasdziesmas, bet bija daudz dziesmu, ko latvieši zināja igauniski vai igauņi zināja latviski. Viņi jau arī saskaņoja, ko dziedāt, bet, piemēram, “Pūt, vējiņi” un “Gaujas laivinieks” bija tradicionālās dziesmas, bet bija arī citas, ko prata un visi kopā dziedāja. Jāks nomira un diemžēl ar to viss izbeidzās.
Agrāk, protams, bija vieglāk ar to, krievu valodas zināšanas bija abām pusēm. Tagad pat veikalā neko krieviski Rūjienā vairs nevar izdarīt, savukārt skolā mēs mācījāmies nevis angļu, bet vācu valodu. Vāciski mēs arī varētu parunāt, jo mums bija ļoti cieša draudzība ar vienu Vācijas pilsētu, uz kuru braucām dejot. Jā, vāciski es varu, bet angliski es nevaru, savukārt krievu valodā vairs nerunā jaunie.
Vai zināt arī par Rūjienas izloksni?
Jā, es sadarbojos ar Tartu Universitātes Līvu valodas pētniekiem un zinu, ka Rūjiena atrodas seno lībiešu teritorijā, līdz ar to tā valodas ietekme varētu būt.
Vai bieži braucat uz Latviju?
Mums šobrīd ir 15 mazbērni un 5-8 regulāri vasarās dzīvojas pie mums. Viena bērna ģimene dzīvo Somijā, viena Zviedrijā un trīs pa Igauniju. Viena dzīvo tepat Karksi-Nuijā, otra arī salīdzinoši netālu un trešais dēls būvē šo māju tepat mūsu pagalmā. Kad braucam uz Latviju, tad tas ir tāds lielais brauciens ar nakšņošanu teltīs. Rūjienā virs topa ir drēbju veikals, kur mēs mēdzam iebraukt.
Jūs teicāt, ka ieradāties šeit dzīvot no Ida-Virumā. Kā jūs šeit iedzīvojāties?
No mežziņa mājas uz šejieni pārcēlāmies 80. gadu beigās/90. gadu sākumā. Mēs dzīvojām mežziņa mājā kādus četrus kilometrus uz priekšu, bet, tā kā es jau tajā laikā strādāju kultūras namā, uz darbu no mežziņa mājas bija visai tāls ceļš un nebija jau arī ar ko braukt. Mums tolaik piedāvāja feldšeru māju pašā ciema centrā, savukārt mūsu šībrīža mājā dzīvoja citi mežniecības darbinieki. Viņi negribēja dzīvot šajā mājā, jo gribēja būt ciemā centrā.
Mēs ar vīru savukārt negribējām dzīvot ciema centrā, tāpēc vienojāmies, ka savā starpā samainīsimies ar piedāvājumu. Tā arī izdarījām un šo ēku privatizējām. Mēs esam ļoti laimīgi, ka tā notika, jo šeit jūtamies kā paradīzē. Vīrs pēc mežniecības darbiem 14 dzīves gadus nostrādāja Somijā un tikai beidzamos 3 gadus ir atkal Igaunijā. Viņš iemācījās valodu un tur strādāja, bet atgriezās – līdz mūža beigām tomēr negribot vergot citu labā.
Šī māja celta 1918. gadā (rāda skaisti ierāmētu mājas fotogrāfiju). Verandas, kas ir redzama attēlā, gan vairs nav, bet otrā mājas pusē vēl ir oriģinālie logi.
Kas šobrīd notiek Lilli kultūras dzīvē?
Kultūras nama kā iestādes vairs nav, bet pagasts uztur to ēku ar elektrības un apkures maksājumiem. Mums ar pašiem saviem spēkiem jānodrošina pasākumi, jo tam nav algota darbinieka. Tā nu mēs šovasar ar saviem spēkiem talkās esam uzbūvējuši nelielu skatuvīti, estrādīti. Līdzīgi kā Baltijas ceļā – man vispār ir dažādi foto no tā laika un talkām. Nezinu, vai jauniešiem mūsdienās ir pazīstama un tuva kopīgo talku ideja. Jāņos mums bija pirmie koncerti un augustā būs pagasta svētki. Mēs priecātos, ja uz tiem kāds varētu ierasties uzstāties arī no Latvijas puses!
Ar ko vēl sanāk nodarboties?
Es šobrīd pasniedzu arī Mulgi izloksni. Man ir 7 skolēni – trīs bērni un četri pieaugušie. Reizi nedēļā mēs nākam kopā un es viņiem mācu dialektu. Mums ir viena jauniešu grupa, kas jāņos pirmoreiz uzstājās ar piecām dziesmām. Tad mums vēl ir vecākās paaudzes sievietes, kuras vienkārši sanāk kopā izdziedāties. Agrāk bija arī daudz dejotāji, bet tagad tie ir izklīduši pa pasauli.
Aivo Joamets, mājas “Kingutalu”,
Lilli un Penujas apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
Pie Aivo mūs aizved Jānis ar Aneti un paši pievienojas sarunai. Piestājam pie pēdējās mājas Penujas centrā ar krāšņām puķu dobēm. Uzreiz jūtams, ka Aivo ir pazīstams ar abiem jauniešiem, jo viņš mūs sagaida kā labus paziņas un uzreiz ir gatavs dalīties daudzajos stāstos par Penujas dzīvi, kas sakrāti, ikdienā uzturot kārtībā Penujas kapsētu un ciema koptēlu.
Kad jūs šeit nokļuvāt?
Es šeit dzīvoju kopš 1982. gada. Es esmu no Vīlandes, bet mana sieva kādreiz Abjā bija māsiņa. Vīlandes slimnīcā bija viss pilns un, kad man vajadzēja pie ārsta, es nonācu Abjas slimnīcā. Un tad viņa mani savāca (smejas). Ar lauku darbiem un lauku dzīvi man nebija bijusi nekāda darīšana. Kā mazs puika biju bijis pie radiem Igaunijas dienvidos, bet tur vairāk bija jānodarbojas ar govju ganīšanu. Nonācu laukos un uzreiz pirmais darbs – siena vākšana. Šoks bija diezgan liels. Siena zārda salikšanu iemācījos visai ātri, bet pirmais lielais pārbaudījums bija atart kartupeļus ar zirga pajūgu. Draugi sēdēja virtuvē, dzēra šņabi un gaidīja, ar ko tas viss beigsies. Īstākais realitātes šovs. Zirgs arī bija visai pārsteigts par to, kas tas par muļķi viņam aiz muguras (smejas).
Padomju laikos visi bija pieraduši, ka var doties, kā vajag pāri robežai. Kad 90. gados aiztaisīja ciet, tad uz kādiem 20 gadiem tā satikšanās un pārrobežu sadarbība vairāk vai mazāk izbeidzās. Bet bija pierasts tur iet uz veikalu un 90. gadu sākumā šaipusē veikalos varēja nopirkt tikai rupjmaizi, baltmaizi nevarēja. Arakstē bija baltmaize arī. Sākotnēji robežpunkts bija tāds, kur vēl varēja izbraukt ar mašīnām. Tad samazināja, ka varēja izbraukt tikai ar riteņiem pa grāvjiem un beigās arī to apturēja. Te ir kādi 6 kilometri līdz Arakstei.
Kā sauc jūsu mājas?
“Kingutalu”. Šī ir bijusi ciema vecākā māja un ir celta 1856.gadā. Senākā apdzīvotā vieta Penujā ir tur, kur Jānis nopirka īpašumu. Tur ir akmens zīme no zviedru kara laika, no 17. gadsimta. Tur netālu ir bijuši kapi. Pēc baļķu platuma, kas ir 18 cm, var noteikt, ka mana māja ir senāka par 19. gadsimtu.
Vai jūs zināt, kur ir bijis agrākais Latvijas-Igaunijas robežpunkts? Tas bija Arakstē tieši uz krustojuma. Kad iebrauc Arakstē, tad tas paliek uzreiz pa labi. 1923. gadā pārdalīja robežas, iztaisnoja kaut kādus gabalus un pārlika arī robežpunktu citā vietā.
Agrāk latviešu, kas dzīvoja igauņu pusē un igauņu, kas dzīvoja latviešu pusē, bija daudz vairāk un neviens tā to īsti arī nepiefiksēja un ar pirkstu līdzi nevilka, ka tu esi latvietis vai tu esi igaunis. Agrāk tas viss bija daudz nenoteiktāk.
Vai jūsu bērni dzīvo šeit?
Dēls strādā Somijā, bet viņš ik pa divām nedēļām brauc šurp. Meita strādā Tallinā par speciālo pedagogu. Protams, ka bērni katrs grib savu vietu un nav skaidrības, vai te kāds paliks dzīvot, bet, ja nu nekā citādi, tad te būs vismaz vasarnīca.
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Pats nē, jo man bija jābūt darbā, bet sieva ar radiniekiem un draugiem gan bija un stāvēja Lilli punktā. Sieva ar Rētu arī katru gadu brauc uz Baltijas ceļa pasākumu, bet man jāpaliek sargāt sētu. Zagļu grupējums, kas brauc no Vilpulkas, ļoti iecienījuši manu māju, tāpēc vienmēr kādam ir jāpaliek mājās. Tieši svētkos, kad visi aizbrauc no mājām, notiek zādzības. Esmu vairākkārt apzagts, tāpēc es esmu tas, kurš pārsvarā paliek mājās.
Ar ko jūs nodarbojaties?
15 gadus esmu Penujas kapu sargs un daru visus pilsētas saimnieciskos darbus. Mans uzdevums ir uzturēt ciemu kārtībā – nopļaut mauriņu, apkopt visu.
Kurš stāda skaistās rozes jūsu dārzā?
Jānis: Jā, mana vecāmāte, piemēram, un visi vietējie, braucot caur Penuju, vienmēr priecājas “Vāu, kā tam Aivo tur izskatās! Tādas puķes!”
Aivo: Puķes ir sievas terapija un mīļākais hobijs. Viņa pa naktīm strādā internātskolā, bet pa dienu kopj puķes. 19 gadus viņa bija pastniece, bet arī Igaunijas lauku dzīvi ir visai grūti uzturēt un šeit aizvēra pasta nodaļu, arī veikalu. Autobuss iet reizi nedēļā – trešdienās var tikt uz Abju un atpakaļ. Vairāk autobusu nav. Ja tev nav sava mašīna, tad tu īsti nekur netiec. Autoveikals brauc reizi nedēļā otrdienās, bet tās cenas ir tik dārgas un izvēle tik maza, ka tas īsti nav tā vērts.
Jānis: Arakstē brauc divreiz nedēļā.
Vai lauku darbos apguvāt arī lopkopību?
Aivo: Gadu gaitā mums ir bijušas gan govis, gan cūkas, gan buļļi un vistas. Kūts bija pilna ar dzīvniekiem, bet Igaunijā notika ļoti strauja pāreja uz lielajām audzētavām, ka tas mazais audzētājs nevarēja galus savilkt kopā. Tādā ziņā Latvijā tā pāreja ir bijusi labāka, mērenāka.
Jānis: Vispār te visu laiku kursē piena mašīnas un nevar saprast, vai nu ved no Latvijas uz Igauniju vai no Igaunijas uz Latviju.
Ja reiz esat ar kapu kopšanas kultūru saistīts, vai Latvijā un Igaunijā ir līdzīgas kapu kultūras tradīcijas?
Jānis: Martā nomira Anetes vecāmāte, viņai bija 90 gadi. Meklējām apbedīšanas uzņēmumu Igaunijā, bet beigās izlēmām par Latvijas uzņēmumu. Sākumā jau visi bija skeptiski – kādi tur tie latvieši būs, varbūt atbrauks treniņbiksēs (smejas). Es aizbraucu ātrāk apskatīties, kā viss ir izdarīts un man jau šķiet normāli. Atbrauc igauņi un dzirdu: ”Ak dievs, cik skaisti, egļu zariņi tik rūpīgi sakārtoti, visi uzvalkos, baltiem cimdiem! Jāņem tikai latvieši!” Arī pie galda kāds ieteicās: “Ja es nākamā, tad es ņemšu tikai latviešus.”
Aivo mūs aizved pie vecas pareizticīgo baznīcas. Manāms, ka tās durvis jau ilgi ir aizvērtas, bet greznumu var nojaust.
Cara laikā, īpaši tā beigās, kad valdīja pārkrievošanas politika, tika sabūvētas pareizticīgo baznīcas un aicināti cilvēki pāriet pareizticībā. Tuvākās pareizticīgo baznīcas bija Rūjienā un Karksi-Nuijā. Lai nebūtu tik garš posms bez baznīcām, tika uzcelta viena arī šeit, Penujā. 60. gadu beigās te vēl bija ap 1200 draudzes biedru. Šādas baznīcas Igaunijā ir kādas 10-15. Viņām visām tie kupoli ir vairāk vai
mazāk līdzīgi, bet atšķiras ieejas konstrukcija. Pirms 10 gadiem baznīcas iekšpusē vēl bija kaut kas no interjera, bet nu jau vairs nē.
Aivo mūs aizved turpat blakus parādīt arī kultūras namu, kurā gar sienām izlikta izstāde no fotogrāfu nometnes, ko organizē Rēta. Tie ir mākslas foto, kur redzama arī pamestās baznīcas iekšpuse.
Jānis: Uz Ziemassvētkiem mēs parasti baznīcā ieliekam prožektorus, lai izgaismojas.
Aivo: Kultūras namā agrāk bija ap 260 dziedātāji, dejotāji. Toreiz Abjā, kas šobrīd ir tāds kā lielākais centrs, vēl nekāda kultūras dzīve nenotika un lielākās aktivitātes bija šeit. Agrāk te bija arī skola. Kad skolu aizvēra, te ir bijis gan pasts, gan bibliotēka, gan bitenieka darbnīca. Te ir svinētas gan kāzas, gan dzimšanas dienas. Būvniecībā bija paredzēts, ka te būs vēl viens ēkas spārns.
Kur jūs mums ieteiktu apciemot tālāk?
Aivo: Tie, kas tiešām dzīvoja pie pašas robežas, visi ir miruši. Mājas ir tukšas. Dažviet ir cilvēki, kuri ir nopirkuši tukšās mājas, bet es tos tik labi nepazīstu. Tie, kas ir pavisam veci, tie jau ir pansionātā. Es jums ļoti gribētu parādīt arī kapsētu.
Ejot uz mašīnām, lai brauktu uz kapsētu, piestājam pie pamatiem, kas atrodas pretī Aivo mājai.
Zem šī asfalta ir bruģis, kas iet gar šīs ēkas pamatiem, kur bija krogs. Un tas ir loģiski – ceļš jau gāja gar krogu. Te aug skaists bērzs un kopš 1982. gada, kad es šeit ierados dzīvot, viņš ir vareni izaudzis.
Pa šo ceļu cilvēki gāja uz Pērnavas gadatirgu. Pērnava no šejienes ir kādi 70 km un tas pasākums bija uz kādām trim, četrām dienām. Kamēr aiziet, kamēr atnāk. Gan jau arī
rūjienieši gāja. Tad pie tiem krogiem stājās, padzirdīja zirgus, paēda un devās tālāk. Vietējie to sauca par veco zviedru kara ceļu, jo 17. gadsimtā, kad bija zviedru kaujas, šis ceļš ir iezīmējies un no tiem laikiem tas ceļš arī ir palicis. Es ticu, ka šeit noteikti ir viesojusies arī Katrīna, jo šis no Tallinas uz Rīgu bija vistaisnākais ceļš. Domāju, ka viņa devās tālāk arī caur Lodes muižu un tad uz Alūksni. Arī padomju laikos šim ceļam bija statēģiska nozīme.
Nonākuši Penujas kapsētā, secinām, ka atrodamas līdzības ar kapsētām Latvijā.
Aivo: Esmu atradis kapa vietas, kas ir datētas ar 1876. gadu. Baznīcu pabeidza būvēt 1873. gadā un, tiklīdz baznīca bija uzbūvēta, tā arī drīz vien cilvēkus sāka apbedīt šajos kapos. Esmu atradis vienu 1876. gada apbedījumu šajā galā un vienu otrā galā. Šajos kapos guļ arī latvieši. Piemēram, ir viens no Arakstes, bet arī Rūjienas kapsētā jau ir atrodami igauņi.
Kā jūtat atšķirību kapu kopšanas kultūrā?
Aivo: Igauņi to uztver visvienkāršāk, latvieši jau ir nākamais līmenis, tad ir lietuvieši un Polijā jau vispār kapu kultūra eksistē pati par sevi.
Vai šajos kapos vēsturiski ir sadalījums, kurš guļ kurā pusē, piemēram, dižciltīgākie vai arī pa tautībām?
Aivo: Šī skaitījās pareizticīgo kapsēta. Bet tagad jau te viss ir sajaucies. Šobrīd šeit apbedī arī luterāņus un visus, kam ir vēlēšanās, bet principā šī skaitās pareizticīgo kapsēta. Luterāņi gāja uz Hallistes baznīcu, tāpēc tur arī ir luterāņu kapsēta un daudziem Penujas iedzīvotājiem kapi ir tur. Halliste ir kādu 5-7 kilometru attālumā. 60. gados te vēl bija aktīva pareizticīgo baznīca un arī šobrīd te vēl ir palikuši daži iedzīvotāji, kuri ir kristīti pareizticībā. Jāņos uz šejieni brauc bīskaps un lasa sprediķi.
Jaan Mettus, mājas “Sika”,
Lilli un Penujas apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
Pie Jāna iebraucam jau agrā pievakarē. Ieraugot zemē nolikto trimmeri, uzreiz var redzēt, ka diena veltīta zāles pļaušanai un Jānu satiekam, atpūšoties uz nojumītes pie ieejas mājā.
Vai esat vietējais?
Esmu dzimis šaipusē, bet 20 gadus nodzīvoju citviet.
Kur jūs tos 20 gadus dzīvojāt?
Es biju pārcēlies uz Igaunijas vidieni. Pirms 20 gadiem, kad mēs izšķīrāmies ar sievu, tad atradu citu darbu un pirms trim gadiem atgriezos, jo te dzīvo mans tēvs, kuram ir 90 gadi. Pārvācos atpakaļ, lai varētu viņam palīdzēt. Tēvs jaunībā dzīvoja Veru apriņķī Dienvidigaunijā, bet no 50. gadiem viņš dzīvo šeit.
Kā ir dzīvot pierobežā?
Tā kā līdz Latvijai no manas mājas ir tikai kilometrs, mēs uz Lodes veikalu braucām ar traktoru – piekabinājām piekabi un visi, kam vajadzēja, sasēdās traktora piekabē un brauca. Penuja no šejienes ir 4 kilometri un autoveikals brauca tikai reizi nedēļā, tad braukt uz Lodi bija daudz loģiskāk.
Kā sauc jūsu mājas?
“Sika”.
Ko tas nozīmē?
Sagooglējiet (smejas)! Šeit pāri ceļam kādreiz bija Sikas muiža un šī ēka bija muižas pienotava. Pirmoreiz tā rakstos minēta kādos 1700. gados. Padomju laikos šajā mājā bija kolhoza kantoris.
Cik daudz iedzīvotāju šeit dzīvo?
Tad, kad es 1971. gadā gāju skolā, šeit dzīvoja 170 cilvēki. Tagad ir deviņi. 1971. gadā arī aizslēdza Penujas skolu.
Jūsu ģimene arī dzīvo šeit?
Man ir pieci bērni. Divi dzīvo Pērnavā, divi Jogevā un viens dzīvo Paistu, tas ir netālu no Vīlandes. Uz šejieni viņi laiku pa laikam atbrauc nedēļas nogalēs.
Ko darīja jūsu tēvs?
Viņš visu dzīvi bijis kalējs un metinātājs kolhozā. Tēvam bija arī pašam sava smēde, bet to viņš nojauca. Es vadīju ekskavatoru. Tagad es reizi nedēļā braucu uz Moizakilu. Tur ir kokdarbnīca un es tur virpoju koka detaļas.
Vai, dzīvojot tik tuvu robežai, nav kāds interesants stāsts no laika, kad robeža bija ciet?
Ir! Kad 90. gados radās robežsardze, protams, vairs nedrīkstēja braukt uz Latviju, bet visi jau bija pieraduši braukt uz to veikalu. Robežsargi bija salikuši kaut kādus klučus, lai saskādētu mašīnas, bet es tos pamanīju, novācu, aizbraucu uz veikalu, atbraucu atpakaļ, saliku tos viņu ceļā vidū un robežsargi saskādēja paši savas mašīnas.
Nebija nepatikšanas?
Viņi jau ļoti labi saprata, kurš ir tas licējs, bet neteica neviena vārda. Viņi nolika manā ceļā, es noliku viņējā (smejas).
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Jā, mēs ar sievu un vecāko meitu stāvējām pie Lilli. Man tad bija 25 gadi.
Aija Upīte, mājas “Raudavas”,
Lodes un Arakstes apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
Aija ir viens no, kā Agrita saka, labajiem cilvēkiem, kurš Agritu pa reizei paņem līdzi uz kādu koncertu vai veikalu. Aijas māju redzējām jau no Agritas pagalma un, iebraucot “Raudavās”, uzreiz pamanām gar mājas sienu saliktos tīklus.
Kā jūs sauc?
Aija Upīte.
Kas tie par tīkliem?
Tie ir makšķernieku tīkli un šobrīd viņi ir izlikti, kā es smejos – skaistumam.
Tas ir no tā ezera?
Saimnieks pa reizītei, kā smejas, izmanto kontrolmakšķerēšanai. Bet tas nav ezers, tā ir uzpludināta upīte. Tur vidū iet dabīgā upīte. Bija plūdi, pārrāva caurteku, viss dīķis aizpeldēja un palika dabīgā upīte.
Kā sauc jūsu mājas?
Mājas saucas “Raudavas”. Tur pāri ir “Ezeriņi” un mazliet tālāk ir “Ezermalas”. Māja šeit nav bijusi, viņa uz šejieni ir atvilkta. Īstā “Raudavu” zeme ir tur apmēram pāri. Braucot no Rūjienas, vienreiz likām GPS, lai aizved uz “Raudavām”, un aizveda tur. Es nezinu, kad tā māja ir atvilkta uz šejieni un es nezinu, kā to dara – vai pa daļām vai kopīgi, bet māja šeit nav bijusi. Tā ir likta pēc tam kopā. Kaut kad padomju laikos viņa šeit ir nonākusi, bet “Raudavu” zemes ir citur.
Cik gadus jūs te jau dzīvojat?
19 gadus.
No kurienes jūs šeit ieradāties?
No Rūjienas. Es sāku strādāt Lodē un pamazām atnācu te. Tādā veidā.
Šeit bija jūsu ģimenes mājas?
Man nē, dzīvesbiedram. Bet viņš arī šeit nav vietējais. Viņš arī ir ienācis, bet stipri ātrāk kā es.
Kā jums patīk šeit dzīvot?
Man patīk lauki. Arī Rūjienā es nedzīvoju centrā, dzīvoju nomalē. Tā liktenis bija lēmis, lai būtu šeit (smejas).
Tā teikt – sekojāt liktenim.
Viņš vadīja. Tagad es vairs Lodē nestrādāju, es tagad strādāju Rūjienā. Man ir arī dzīvoklis Rūjienā, arī mamma, brālis – tie jau visi ir Rūjienā, tā kā nekur tālu es neesmu aizgājusi no Rūjienas un laukiem. Ir Rūjienas māja un vēl lauku māja.
Tas izklausās pēc ļoti daudz zāles pļaušanas.
Es pieneņu laikā apzināti nepļauju zāli. Man ļoti patīk šis pieneņu laiks, kad viss vēl ir apzinātā nekārtībā.
Šeit nav vientulīgi? Vai kaimiņi ir pietiekami tuvu?
Kaimiņi ir pietiekami tuvu un ikdienā es strādāju pansionātā, esmu troksnī, tāpēc šeit man ir labi. Dīķa malā varu aiziet, man tur patīk pasēdēt un pastaigāties. Aktīvi muižu, redz, atjauno.
Jūs sevi sauktu par rūjienieti, arakstieti vai lodieti?
Gan, gan. Kad es strādāju Lodē, tad noteikti es biju vairāk Lodes cilvēks. Tagad ir tā drusciņ aiziets nostāk no Lodes dzīves. Kādreiz jau te bija vairāk cilvēku un aktīvāka gan kultūras dzīve, gan paši darbojāmies. Nu, kā jau visur.
Vai uz Igauniju sanāk braukt?
Jā, tikko, šorīt biju. Ir tuvāk aizbraukt maizītei pakaļ. Kaut gan katru dienu jau arī uz Rūjienu braukāju.
Kas ir jūsu iemīļotākais igauņu produkts?
Šodien vajadzēja maizīti un pienu. Nu tādi sīkumi. Ceļš ir labāks uz to pusi.
Tagad jau labs ceļš būšot arī uz Rūjienu.
Dievs dod! Vistrakāk ir ziemā, piemēram, tas zemes ceļa gabals līdz Ķoņu pagriezienam. Jāsaka, vecāka palieku un bailes braukt pa ledu aug augumā. Ja ir sniedziņš, tad neko, bet, ja ir ledus, ui!
Kādi ir jūsu hobiji? Mēs, piemēram, Agritai vaicājām un viņa teica, ka viņai patīk krustvārdu mīklas.
Jā, Agritai patīk krustvārdu mīklas. Agrita arī ir adītājs!
To viņa nemaz mums neteica.
Vai, kāda viņa ir adītāja! Viņai sanāk ļoti, ļoti, ļoti skaistas zeķes. Ko es daru? Čubinos, kaut ko taisu. Arī adu pa reizei, tamborēju pa reizei, arī izšuju. Taisu dažādus darbiņus no papīra. Papīra puķes, piemēram. Dažādi.
Skaidrs, ka jūs arī ļoti daudz pļaujat zāli (smejas).
Jā, tā ātri aug. Sakarā ar veselību drusku vajadzēs palīdzību, bet palīdzība arī būs. Tā kā viss jau būs labi.
Agrita teica, ka jūs kopā dodaties baudīt kultūru.
Jā, mēs pa reizītei uz koncertiem aizbraucam kopā. Tad mums vēl ir ļoti jauki kaimiņi uz to pusi – Zemzaru pāris – Ingmars ar Lienīti. Kilometrs uz to pusi. Pa šo pašu ceļu taisni augšā. Ļoti jauki cilvēki. Vispusīgi, gudri. Kādreiz bija tā, ja kaut ko nezinājām, tad prasījām Lienītei. Ja Lienīte nezināja, tad prasīja Ingmaram. Viņi arī ir ienācēji Lodē. Vēlāk nekā es, bet arī kārtīgi iedzīvojušies.
13:52-59 Bez kaimiņiem nevar. Un šobrīd laukos arī bez mašīnas nevar.
Kā izjūtat atšķirību starp sajūtu, cik svarīgs kaimiņš ir Rūjienā un šajā pusē?
Rūjienā es nedzīvoju daudzdzīvokļu mājā. Mēs bijām piecas ģimenes un dzīvojām kā viens liels veselums. Tāpat arī šeit – sākumā, kad atnācu uz Lodi, pirmos četrus gadus arī tur bija – ja vajadzēja palīdzību, tad neviens neatsacīja. Tā kā īsti atšķirību neizjūtu. Tas jau noteikti ir atkarībā no cilvēka. Palīdzēdams citam, tu noteikti palīdzi sev. Es nemācētu dzīvot pilsētas centrā. Meita man tagad ir Rīgā. Māsa ir Valmierā, bet arī apzināti nomalītē.
Laila Lūse, mājas “Sinepes”,
Unguriņu un Ķoņu apkaime
Foto: Samanta Lūsīte
Maruta mūs ar mašīnu pavada līdz īstajam ceļgalam, kas ir trīs kilometrus uz Rūjienas pusi no Unguriņu robežpunkta. Skatāmies kartē un secinām – savādi gan; braucām no Unguriņiem, bet esam nonākuši vietā, kura kartē atzīmēta ar nosaukumu “Unguriņi”. Izrādās, ka Unguriņi ir robežpunktam tuvākā apdzīvotā vieta un esam jau tik ļoti pieraduši izmantot Unguriņu nosaukumu robežpunktam, ka pat neiedomājamies, ka tad, kad tiekamies robežpunktā, īstajiem Unguriņiem esam jau aizbraukuši garām. Viena no Unguriņu apdzīvotās vietas mājām ir māja ar nosaukumu “Sinepes”, uz kuru Maruta mūs mudina aizbraukt, jo tur nesen ievākusies Lūšu ģimene. Kad iebraucam “Sinepju” pagalmā, mums pretī milzīgā mīlestībā skrien sunītis, kurš izturas tā, it kā mēs būtu viņa ilgā prombūtnē bijušie īpašnieki, kas beidzot atgriezušies mājās.
Jūs nesen pārvācāties no Naukšēniem. Vai sen gājāt uz to, ka gribat savu māju?
Oi, gadus desmit!
Kāpēc tieši šī vieta?
Es biju iedomājusies, ka es gribu vai nu akmens mūri vai guļbūvi. Atbraucu šeit – un ir abi! Vēl es esmu ķerta uz priedēm un lieliem kokiem. Iebraucu šeit un man priekšā stāv 150 gadus veca aleja. Ieeju pagalmā – tur Kanādas priedes! Tobrīd bardaks bija tāds.. bridu līdz durvīm, bet bērniem teicu – te ir mana vieta, te es palieku.
Nenormāli daudz aklo dunduru te bija! Vienkārši tā, ka ej un tev pelēks skafandrs apkārt. Tā nu trīs gadu laikā cik nu jaudājām paši saviem spēkiem izdarīt, tik arī esam sadarījuši. Jūs esat ieradušies taisni tā, lai noķertu reālo lauku dzīvi.
Kā satiekat ar kaimiņiem?
Man dzīvē ir tāds princips – cilvēks pret tevi izturās tā, kā tu pret viņu. Piemēram, viens kaimiņš izmanto mūsu zemes, bet mums savukārt ziemā nav pat knipis jāuzsit – es iznāku ārā – vauu, sniega nav! Kaimiņš jau ir paguvis notīrīt. Ļoti daudziem, ar kuriem es runāju par pārcelšanos, pirmais jautājums ir – a kā jūs te ziemā? Nu tad es saku – foršāk nekā Rūjienā pārupē (smejas)!
Reiz man zvana no Centrālās statistikas pārvaldes un prasa, vai kaimiņos, tajā mājā ar nosaukumu “Sūnas” kāds dzīvo. Es sēžu un domāju, kas tās vispār par “Sūnām”? Izrādās, ka tās ir mājas pāri ceļam, bet nu tur jau neviens nedzīvo. Tā nu cilvēks ietaupīja savu laiku un naudu, jo nebija jābrauc skatīties, vai te kāds dzīvo.
Tu izmanto iespēju, ka tuvumā ir Igaunija?
Igaunijas tuvums ir ļoti foršs ar to, ka mums tepat aiz robežas ir skaistas, vēsturiskas vietas – es esmu ķerta interesantām baznīcām, pastaigu takām mežā, purvā, piemēram, Rūjas iztekas taku. Vēl, piemēram, pēc maizes drīzāk braucam uz Karksi nekā uz Rūjienu vai Valmieru, jo, pirmkārt, tur ir interesants un pilnīgi citādāks
sortiments, bet, otrkārt, Karksi jau sanāk tuvāk nekā Valmiera.
Kā jūs tur sazināties?
Internacionālajā zīmju valodā (smejas). Mēs skenējam apmēram pēc cilvēka – tā, šis varbūt varētu krieviski runāt, šis nē. Bet pirmais – uzreiz ir jāpasaka labdien latviski. Un momentā ir cita attieksme. Igauņi ir ļoti nacionālpatriotiski. Pēc tam tu vari runāt kādā valodā gribi un attieksme būs pret tevi kā pret savējo.
Laila mūs ved pa plašo pagalmu un mežmalā nonākam līdz veciem mājas pamatiem ar slieksni.
Te ir svēta vieta – 150 gadus vecs slieksnītis. Var pastāvēt, uzķert senču spēku, ja ir tāda vēlēšanās. Te ir bijusi māja, un, šķiet, Otrā pasaules kara laikā te bija bēgļu ceļš. Te arī atradām bēgļu ceļa zīmi. Ojārs viņu nodeva muzejā.
Naukšēnu Cilvēkmuzeja krājuma glabātāja Una Audijāne: “Brīdinājuma zīme. Finiera plāksne uz kuras četrās valodās (vācu, igauņu, krievu un latviešu) uzrakstīts teksts «Bēgļu ceļš». Šādas norādes, 1944.gadā izvietoja vācu armija atkāpjoties, lai bēgļu straumes netraucētu pārvietoties armijai. Iespējams, pēc frontes līnijas pārvietošanās atnesta mājās finiera pēc ar domu, ka saimniecībā jau noderēs. Iespējams, ka baidoties no represijām, tā arī netika izmantota. 2022. gadā tā nokļuva pie mums muzejā.
Šis ir viens no jaunākajiem, bet kā izrādās, vērtīgākais (pat unikāls) ieguvums. Vēl nupat, februārī kļuvis par Naukšēnu Cilvēkmuzeja pamatkrājuma priekšmetu, bet jau sacēlis ap sevi lielu interesi un aizceļojis uz savu pirmo izstādi Rīgā. Iespējams vienīgā šāda plāksne, kas saglabājusies.”
Mums kaimiņos, pagrabā, dzīvo sikspārnīši, bet pāri klēts jumtiņam lēkā staltbrieži.
Un te (rāda uz šķūnīša bēniņiem) ziemā dzīvo lūši. Apkārt pagrabiņam var atrast tādas pēdas, kurās mana roka pazūd. Viendien viņš man sēž uz vecajiem kūts pamatiem. Lūši te bija četri. Es teicu, ka vēl divi trūkst (smejas).
Jūsu tuvākais kaimiņš sanāk labības lauks.
Šis ir tas, ko es baudu katru dienu. Jebkādā stāvoklī. Tad, kad tikko sāk nākt labība, kad sāk dīgt, kad tā labība ir jau paaugusies. Es vēl teicu, lai kaimiņš man te iesēj vienu rindu ar saulespuķēm, lai to ceļu neredz pavisam (smejas). Te ir gan saulrieti, gan ziemeļblāzmas, ko pēdējā laikā daudzi mēģina noķert. Ziniet, kāda man ir opcija? Es izeju uz trepītēm ar tējas krūzi, stāvu un skatos. Un viņa tur ir! Man nav nekur jābrauc un jāmeklē kaut kādi labākie skatu punkti. Es vienkārši izeju uz trepītēm, paceļu acis augšā un ir.
Juris Sproģis, mājas “Tiltgaļi”,
Unguriņu un Ķoņu apkaime
Foto: Samanta Lūsīte
Ja šogad vai citus gadus 23.augustā esat devušies uz Baltijas ceļa atceres pasākumu Unguriņu robežpunktā, noteikti būsiet pamanījuši Jura māju pat tad, ja Juri nepazīstat. Juris Sproģis ir viens no tiem cilvēkiem, kuri ik gadu 23. augustā ar savu iniciatīvu veido ugunskuru, kas sveicina visus ceļā uz Unguriņu robežpunktu. Tā ir sirsnīga un spēcinoša tradīcija, kas katram garāmbraucējam liek just vienotības un piederības sajūtu. Pie Jura mūs aizved Marutas norādes un, iebraucot “Tiltgaļu” pagalmā, vispirms satiekam divus ņiprus medību suņus, bet drīz vien arī pašu Juri.
Cik ilgi jūs šeit dzīvojat?
Ir jau laiks. Te agrāk vispār bija veikals un tieši manā mājā – bibliotēka. Tajā laikā pagalms bija saaudzis kokos un mājā bija pilns ar grāmatām. Pilni bēniņi! Kas bija labākas, tās atdevu pagastam, Marutas tante izskatīja.
Vai nav tā, ka cilvēki brauc jūsu pagalmā, meklēdami veikalu?
Vairs jau nē. Kādreiz jau bija forši, ka te bija tas veikals. 2000. gadā šo īpašumu nopirku, bet es pats i’ vietējais. Šitais skaitās centrs. Kaimiņos ir Ķoņu dzirnavas, uz laņģīti visi braukā garām vai arī pie manis uz upi. Pazīstamajiem savējiem es atļauju braukt.
Jums ir skaisti suņi. Bet tik tuvu ceļam! Vai nav bailīgi?
Suņi visi te jau pieraduši. Uz ceļa neiet.
Kas dzīvo tur, uz Lodes pusi?
Tur māja ir tukša, bet īpašnieks apkopj. Uz to pusi tuvākie kaimiņi ir “Ežiņās”, kur asvalts beidzas.
Jūs katru gadu kurat šajā krustojumā ugunskuru. Cik ilgi šādi piedalāties?
2000. gadā nopirku šo īpašumu un kopš tā laika tad katru gadu arī kurinu.
Uz Igauniju braucat?
Jā, braukā. Pa darbiem vai ko. Visu laiku.
Vai runājat arī igauniski?
Nu kaut ko jau saprot.
Kas mudināja izvēlēties šo īpašumu?
Tanī laikā pagasts to piedāvāja. Tobrīd es biju militārajā dienestā. No pagasta bija trīs īpašuma piedāvājumi. Šis, tad vēl aiz Ķoņu skolas “Buķos” bija daudzstāvu māja; to es negribēju, es gribēju privāti. Un tad vēl bija viena “Unguriņos”. Bet es šito paņēmu. Vieta forša. Centrā. Nekur nav jāvazājas. Tad vēl bija tas veikals. No sākuma jau nebija pierasts. Cilvēku pilns pagalms, braukā mašīnas.
Tā varbūt bija laba iespēja visus satikt un iepazīt?
Tāpat jau no bērnības visus pazīst. Agrāk dzīvoju aiz Ķoņu skolas, kur iet iekšā tas zemes ceļš. Tur ir divas mājas un tur es kādreiz dzīvoju. Līdz skolai bija pārsimts metri ar kājām jāaiziet.
Kaimiņus ikdienā satiekat?
Jā, es visus satieku. Visi ir pazīstami. Vis brauc garām, met a’ rokām, pīkšķinā’. Arī no Lodes vai uz Araksti, kas brauc.
Ejam upes virzienā.
Pagājušogad man te bij’ igauņu rokeri. Lejā, upmalā. Kad viņiem bija Rīgā atklāšana ar močiem, tad viņi pirms tam pie manis atbrauca, uztaisīja lejā riktīgu ballīti. Pa nakti arī palika – teltis, viss pārējais.
Garām aizbrauc mašīna, kas uztaurē.
Viņu jūs arī pazīstat?
Jā, LaurVilis, policists.
Vai visi suņi pie jums ieradās vienā laikā?
Nē, dažādāki gadi, trīs šķirnes. Sadraudzējās ātri, šitie jau draudzīgi.
Vai pavasarī Rūja šeit neappludina?
Dzirnavas regulē.
Kas ir tas, kas jums patīk, šeit dzīvojot?
Laukos jau ir forši. Gribas savu stūrīti. Upe, viss līdzās. Man jau darbs arī saistīts ar cilvēkiem. Kontaktējos ar cilvēkiem mežistrādē. Pa Igauniju, pa Lietuvu. Tagad sāk’ biš’ kaut ko remontēt lēnā garā. Jāsiltina.
Reet Paju, mājas “Metsamõisa”,
ciemos - Jānis Grīnvalds un Anete Sikk
Lilli un Penujas apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
Saulainā dienvidū, skaisti iekoptā pagalmā pēc Alli norādēm doties uz mājām ar nosaukumu “Metsameisa” (ig.“Metsamõisa”) Penujā, satiekam Rētu, Jāni un Aneti – kaimiņus, kurus teju līdz sarunas beigām noturam par Rētas ģimeni. Jānis mūs sveicina latviešu valodā, bet ar Rētu un Aneti runājam igauniski ar tulces palīdzību.
Kā jūs jūtaties, dzīvojot Penujā?
Rēta: Dzīve Penujā ir brīnišķīga. Skatās uz Jāni un Aneti. Laika gaitā mums ir bijuši vismaz trīs pāri, kur ir latviešu vīrs un igauņu sieva. Šādā virzienā mums tas darbojas vislabāk (smejas).
No kurienes tu esi un kā jūs iepazināties ar Aneti?
Jānis: Es esmu tepat no Arakstes pāri robežai. Kad pārbrauc pāri, tur man vecāmāte un tantes dzīvo. Bet ar Aneti iepazināmies caur Tinderi.
Kurā gadā tas bija?
2018. gada februārī.
Tu esi iemācījies runāt igauniski?
Jānis: Runāt kaut ko runāju, bet tikai tad, kad patiešām baigi vajag. Bet saprast es saprotu ļoti labi. Runāt jau es arī varētu, bet man mazliet bail runāt. Nē nu viņi jau, protams, neteiks, ka tu slikti runā. Latviešu valodā nerunā tik labi kā igauņu. Man pašam latviešu valoda arī tā...Tad, kad ar tādiem īstiem latviešiem jāsāk runāt, tad baigi nemaz tā nevar. Latviešu valodā ikdienā tik, cik ar dēlu, vecomāti parunāt. Mūsu mazais runā gan latviešu, gan igauņu valodā. Igaunijā tomēr iet bērnudārzā un tā jau viss apkārt ir igauniski.
Rēta: Tā kā manai mazmeitai ir seši gadi, tad viņi visu laiku spēlējas kopā. Te jau arī ir maz bērnu un nav tik daudz to draugu. Tā nu sanāk, ka viņi abi šeit dzīvojas un ir jau nākotnes savienība.
Jānis: Jā, viss jau ir izlemts (smejas).
Kur jūs ar Aneti dzīvojat?
Mazliet atpakaļ pa šo ceļu un tad lejup. Šodien es nerādīšu (smejas).
Kā tu izvēlējies vietu, kur dzīvot?
Plāns bija uzbūvēt mazo mājiņu, lai ātrāk gatava un nav Vīlandē jādzīvo. Ziemā skatījos, kur saulaināks. Tad mēs uzbūvējām maziņu mājiņu un, kamēr dzīvojam mazajā, tikmēr varam celt lielo māju. Tagad gan visi ir sabaidījuši par to Krieviju un nekas īsti uz priekšu neiet.
Jūs ar Rētu esat kaimiņi?
Jānis: Jā, tas ir diezgan interesanti. Kad atvēra robežu, tad mēs no Arakstes sākām braukāt uz Abjas veikalu un es vienmēr skatījos uz šo māju (Rētas māju) un domāju – o, kāda māja, varētu iebraukt apskatīties, kā te izskatās! Tagad reāli visu laiku braucu uz šito māju.
Kā jūs te nokļuvāt?
Jānis: Sākumā es dzīvoju Vīlandē, bet man nepatīk pilsētā dzīvot. Tad mēs pirms kādiem trim, četriem gadiem nopirkām īpašumu Penujā un tagad mēs te tā bišķiņ būvējāmies. Laukos ir labāk nekā pilsētā. Mēs kādu brīdi dzīvojām arī
Tartu un Vīlandē, bet tas nebija tas. Anete arī gribēja laukos un tā mēs te atnācām.
Nav pierobežas dalītā sajūta, ka esi mazliet Igaunijā, mazliet Latvijā?
Man nav, nē. Man ir tāda sajūta, ka viss ir viens rajons. Agrāk bija tā, ka pārbrauc pāri robežai, iebrauc Latvijā – o, Latvija! Pārbrauc pāri Igaunijas robežai – o, Igaunija! Varbūt pirmajā gadā tā vēl bija, bet tagad liekas, ka Igaunija un Latvija ir viss viens tāds apgabals. Viss ir saplūdis, jo ģimene ir tepat pār robežu. Ja mēra taisni pāri par mežu, tad sanāk pusotrs kilometrs.
Kā bija dzīvot, kad bija slēgta robeža un kas izmainījās, kad robežu atkal šajā ceļā atvēra?
Rēta: Kādreiz, kad robežas bija ciet, mēs tik un tā gājām pa kluso caur mežu uz veikalu.
Jānis: Jā, mēs arī nācām te futbolu parasti spēlēt.
Rēta: Reizi gadā pagasta svētkos oficiāli caur kaut kādiem lieliem papīriem dabūjām atļauju, ka robeža tiek atvērta uz to vienu dienu, un tad latvieši ar igauņiem vienmēr rīkoja futbola sacensības. Lai arī kā igauņi centās savākt visus labākos spēlētājus, latvieši tāpat vienmēr uzvarēja. Pēc tam, protams, visi palika uz balli. Nākamajā rītā katram pašam bija jāsaprot, kā atpakaļ tikt, jo robeža jau bija vaļā tikai uz to vienu dienu un nākamajā rītā atkal bija ciet.
Agrāk, kad braucām uz Latviju, tad vienmēr piedomājām, ka dokumentiem jābūt līdzi. Tas tā kā uz ārzemēm. Tagad satraukties par dokumentiem šķiet jocīgi – tas taču tepat.
Mana mamma stāstīja, ka, tad, kad viņa bija jauna, arī bija kaut kāds brīdis, kad robežas bija ciet un viņi tāpat gāja uz Latvijas pusi kaut kam pakaļ. Ar egles zaru esot slēpuši pēdas, pa kurieni ir iets.
Rēta, šīs ir jūsu dzimtas mājas?
Es vienubrīd dzīvoju citā mājā, mazliet uz priekšu. Tur ir divstāvu māja un tajā dzīvokli es dzīvoju. Šo māju mēs pabeidzām būvēt 2003. gadā.
Jānis: Vispār to es jau biju aizmirsis – kad atvēra robežu, tad šīs priedītes bija vēl maziņas!
Jūs dodaties arī uz Latviju?
Rēta: Mums vienmēr bijusi kaut kāda veida sadarbība ar latviešiem.
Jānis: Uz Latviju braukāju reizes piecas dienā. Visu laiku braucu vai nu pie vecātēva vai pie brāļa.
Jānis: Ja kāds no šī gala, Karksi-Nuijas un Abjas, grib braukt kaut kur peldēties vai atpūsties, tad visi brauc uz Laņģezeru. Pa ziemu atkal visi laiž uz baseinu Abjā. Kad Rūjienā ir, piemēram, saldējuma svētki, tad atkal visi brauc turp. Robežu es vispār vairāk nejūtu.
Rēta: Es braucu uz Rūjienu pie vetārsta. Vairāk nekā uz pusi lētāk kā Igaunijā. Sandra ir mūsu dzīvnieku ģimenes ārste.
Kur jūs strādājat?
Jānis: Anete strādā Abjā neatliekamajā medicīniskajā palīdzībā un ģimenes ārsta praksē. Un Rēta arī Abjā.
Rēta: Es strādāju pašvaldībā un vadu studentu dienesta viesnīcas administrāciju. Tur ir gan ģimnāzijas daļa, gan arī daļa, kur no pilsētām tiek sūtīti bērni par kuriem vecāki īsti nerūpējas un valsts dod pabalstu, lai viņi tur dzīvotu. Tas ir tāds kā internāts, bet tā, protams, to nesauc.
Jūs pazīstat kaimiņus, kas te dzīvo apkārt?
Rēta: Mums ciemā kopā ir 58 cilvēki un 37 mājas uz 58 iedzīvotājiem. Uz vienu cilvēku sanāk viena māja (smejas). Es arī šajā mājā parasti esmu viena. Šobrīd dēls ir ciemos. Man ir meita un dēls. Meita ir lielpilsētas meitene un dzīvo Tallinā, bet dēls – riktīgs lauku zēns. Apprecēja sievu, kas ir pilsētniece un pirms diviem gadiem nopirka māju Pērnavā. Tagad divi gadi ir pagājuši un viņš atbrauca atkal uz laukiem atpūsties (smejas).
Jānis: Arakstē ir kādas 20 mājas, varbūt vairāk.
Jānis: Penujā visi zina visus no Arakstes un Arakstē zina visus no Penujas.
Vai Penujai ar Araksti vai Lodi notiek kopīgas balles, pasākumi?
Jānis: Tagad nav. Pirms pāris gadiem, kad bija Penujas ciema svētki, tad bija diezgan daudz latvieši.
Vai šeit ir daudz jauniešu?
Nu mums ir tāda grupiņa, kas salasās un tad iet kaut kur, bet lielākoties visi sēž mājās un neviens ārā negrib nākt. Agrāk kopības sajūta bija bišķiņ vairāk. Tagad lielākoties visi liekas tā atsevišķi. Kovidlaiks arī to ietekmēja. Piemēram, Rēta bieži vien kaut ko organizē, lai kaut kas šeit notiek un mēs ar Aneti palīdzam, bet tāda sajūta, ka vietējos ar mietu jādzen no mājas ārā, lai viņi piebiedrotos (smejas).
Ko jūs, piemēram, esat organizējuši?
Jānis: Piemēram, katru gadu svinam Jāņus. Parasti tiekamies arī uz Ziemassvētkiem, vecgada vakaru un tepat tautas namā savācamies. Uz Jāņiem vai vecgada vakaru centrā kurinām lielo ugunskuru.
Rēta: Piemēram, tikko, ceturtdien, mums bija koncerts – vietējie no Abjas bija atbraukuši paspēlēt.
Vai šeit ir vietējie ansambļi?
Jānis: Es zinu, ka pāris vietējie brauc uz Karksi vai Abju. Tas ir tāpat kā no Lodes brauc uz Rūjienu “Denčos” dancot. Vispār jums visiem 15. augustā jābrauc uz koncertu pie Penujas ezera pl.21:00. Uzstāsies Abjas mūzikas skolas bērni. Ieeja bez maksas. Anete arī par ziedojumiem kūciņas pārdod un nauda aiziet Penujas kultūras dzīvei.
Rēta: Nākamgad Penujai būs 500 gadu jubileja. Vispār Penujas muižai un Lodes muižai ir bijis viens īpašnieks un līdz ar to no muižnieku laikiem viņiem tā vēsture bijusi ļoti līdzīga. Daudz kopīgu lietu savā starpā.
Vai dodaties uz Baltijas ceļa pasākumu 23.augustā Unguriņos?
Rēta: Baltijas ceļā pati nepiedalījos, jo man bija mazs bērniņš, bet 23.augustā Unguriņos esmu bijusi visus gadus.
Jānis: Nu tas ir tas, ka uz pasākumiem braucam visur. Kad Mazsalacā ir Ērenpreisa dienas? Brauksim arī tur.
Normunds Lorencs un Sandra Roķe
(iesauka Anniņa), mājas “Robežnieki”,
Lodes un Arakstes apkaime
Foto: Uldis Rusmanis
Lai gan Kaiva mums parāda virzienu uz “Ezerniekiem”, nokļūstam citā vietā ar izskaņu “-nieki”. 700 metrus no robežas atrodas “Robežnieki“, kur pagalma vidū blakus pasakaini ziedošai ābelei stalti mastā plīvo Latvijas karogs. Tās ir Normunda un Sandras mājas.
Kā sauc jūsu mājas?
Normunds: Robežnieki. Tā māja (rāda uz tālāko māju) ir “Dārznieki”. Kā viņi te smejas – “Niekciems”, jo te ir “Robežnieki”, “Dārznieki” un “Vecdārznieki” (smejas). Pirmā laikam ir šī māja.
Cik jūs ilgi te dzīvojat?
Sandra: Kādi septiņi gadi. Mamma te dzīvoja kādreiz, bet viņa aizgāja uz pilsētu un mēs samainījāmies.
Vai abi esat no šīs puses?
Normunds: Nē, es jau vispār tīrais rīdzinieks. Tikai tagad te.
Cik tālu ir no jūsu mājas līdz Igaunijas robežai?
Normunds: Tepat jau arī ir robeža. Caur šitiem bērziem, kad iziet ārā, tad viss – ir Igaunijas robeža.
Sandra: Mēs jau braucam tepat uz Igauniju arī sienu pļaut.
Jūs igauniski runājat?
Normunds: Nemāk.
Sandra: Mamma mācēja, bet mēs nē.
Kā jums patīk dzīvot tik tuvu robežai?
Sandra: Klusi un mierīgi.
Visi šaipusē saka, ka klusi un mierīgi. Tikai vilki traucē. Bet jūs laikam netraucē?
Sandra: Traucē. Mums pagājušogad nāca pie lopiem vilki. Es vēl kāju salauzu. Mēs dedzinājām naktī ugunskuru, lai aizbiedētu. Nokritu zemē.
Vai neizjūtat praktiskās problēmas, esot tik tālu no pilsētām?
Normunds: Re, kur taisa ceļu (smejas)!
Sandra: It kā jau ir plānā, ka tas ceļš līdz mums būs, jā. Nu cik mums vajag? Ir jau tā adaptējušies ir no tās pilsētas prom. Pat rīdzinieks.
Bet jūs tāpat braukājat uz Rūjienu?
Normunds: Variantu jau nav. Veikals un tā.
Vai uz Igauniju arī braucat uz veikaliem?
Sandra: Vairāk uz Rūjienu. Ļoti daudz igauņu brauc uz Rūjienu iepirkties. Tajā Abjā tas veikals man ne tik ļoti. Tā teikt, sveša prece, ko nepazīst.
Jums ir tītari, buļļi. Tas ir jūsu darbs vai vairāk hobijs?
Normunds: Nu apmēram tā hobija pēc! (Abi smejas) Nav nekāds bizness.
Mēs tikko bijām pie Aldas. Viņai ir aitas, bet sapratu, ka viņa tā kā vairāk ganāmpulku nekuplinās.
Sandra: Mums arī ļoti maz ir palikušas, jo pagājušogad tas siens bija ļoti ierobežoti. Bet nu likvidēties netaisāmies.
Vai draugi pie jums brauc tik tālu ciemoties?
Normunds: Brauc! Un kā vēl brauc! Citiem pēkšņi te ir par klusu, ka pilnīgi ausis sāp no tā, ka kluss ir un nav troliņa (smejas). Visādīgi ir.
Bet jums pašam vairs negribas uz Rīgu? Nav tā, ka gribas to troksni?
Normunds: Nē. Es jau daudz ko sāku neatcerēties, to es pats sāku fiksēt. Kaut ko neatcerās. Nē, te ir labāk.
Jūs šodien skatīsieties hokeju?
Normunds: Nekas jau cits neatliek.
Jums karogs visu laiku ir mastā vai arī uz hokeju?
Normunds: Visu laiku. Nu pa ziemu noņemam. Kad brauc no Igaunijas puses, tad vismaz redz un zina, ka iebrauc Latvijā.
Liina Puusaar,
Kerase talu
“Kerase” mājās, kas atrodas starp Penuju un Lilli, iebraucam atpakaļceļā, uz ko mūs mudina skaists iebraucamais ceļš. Mēs uzreiz kļūdaini nospriežam (kā saimniece smaidot vēlāk saka – mēs neesot vienīgie), ka skaistā saimniecība ir viesu māja un grasāmies jau doties prom, kad uz terases iznāk saimniece Līna.
Kā jūs šeit nokļuvāt?
Šīs ir mana vīra vecmāmiņas dzimtas mājas.
Mēs abi ar vīru esam no Abjas. Jau no paša sākuma, cik vien viens otru esam pazinuši, viņš teica, ka noteikti vēlētos pārvākties uz dzīvi šeit, savas vecmāmiņas mājās. Mēs te arī vienmēr braucām un visu kopām. Te pārvācāmies pirms trim gadiem no Abjas-Paluojas. Manam vīram Abja šķita pārāk liela un mēs vienmēr runājām par to, ka varētu pārvākties uz dzīvi šeit.
Apmēram cik iedzīvotāju ir Abjā?
Kādi divi tūkstoši jau būs.
Vai jums ir bijis kāds kontakts ar Latviju?
Nē, nekad nav sanācis. Man arī nav autovadītāja apliecības, tāpēc es pati nekur nebraucu un nav arī bijis iemesla braukt. Latvija man ir pilnīgi cita valsts, cita zeme. Uz veikalu jau laiku pa laikam aizbraucam, bet nu tas nav tā.
Vai pazīstat savus kaimiņus?
Varētu teikt, ka neesam tādi dikti sabiedriski. Īsti nemeklējam nevienu un tā arī ikdienā ciemos neaicinām. Zinu, ka kaimiņu mājā ir cilvēki no Karksi-Nuijas.
Kas ir jūsu hobiji?
Es strādāju Mulgi par pavāri, bet viss, kas redzams šajā sētā, ir mans hobijs. Lai izkoptu un uzturētu saimniecību, aiziet daudz laika.
Kā sauca jūsu vecmāmiņu?
Aini Hirta. Par vecmāmiņas draudzības saitēm ar Latviju neesmu dzirdējusi, bet vecaistēvs gan mēdza aizbraukt uz Latviju. Viņam laikam bija kontakti un draugi, ar ko viņš satikās.
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Pavisam skaidri to neatceros, bet man šķiet, ka piedalījos ar visu ģimeni. Tajā laikā man varētu būt kādi pieci gadi. Ģimenē par to īsti neesam runājuši, tāpēc man nav simtprocentīgas pārliecības, ka esmu tur bijusi, bet šķiet, ka esmu. Ceļā uz Vīlandi.
Kā sauc jūsu mājas?
“Kerase”. Ēka, uz kuru skatāmies no šīs terases, bija Kerases muiža, kas Igaunijas kontekstā ir ļoti īpaša koka muiža, bet mēs nezinām, vai mājasvārds nāk no Kerases muižas vai arī muižas nosaukums nāk no vietas. Muižas ēka ir valsts pieminekļu pārvaldes pārziņā un tur tā nevar vienkārši iet un būvēt vai atjaunot. Mēs gan labprāt mēģinātu kaut ko restaurēt, bet, tā kā ēkai
ir valsts pieminekļa statuss, tad diemžēl vai par laimi viss ir jādara precīzi pēc priekšrakstiem. Mums vienkārši nav tādu līdzekļu un tik lielas motivācijas, lai ieguldītos un atjaunotu šo muižas ēku kā pieminekli, līdz ar to ēka vienkārši šobrīd stāv.
Iebraucot pagalmā, mēs domājām, ka šī ir viesu māja.
(Smejas) vispār tā daudziem liekas, bet mēs neesam tie, kas gribētu nodarboties ar tūrisma viesu uzņemšanu.
Arne Palulill
Tammiku talu
“Tammiku” mājās, kas atrodas pusotru kilometru no robežpunkta starp Araksti un Penuju, iebraucam vēlā pēcpusdienā un mūs sagaida liels suns – Maksimuss. Saimnieki ir ļoti uzmanīgi un mazliet jūtam, ka garāmbraucēju te nav daudz.
Kā sauc jūsu mājas?
Mājas sauc “Tammiku”. Te esmu dzimis un audzis. Arī mani vecāki ir no šejienes un visu savu mūžu esmu dzīvojis Penujā. Sākotnēji mūsu ģimene dzīvoja mājā, kas ir tepat netālu, bet mums radās iespēja iegādāties šo māju un tad 1992. gadā mēs viņu privatizējām. Bērni tagad dzīvo Abjā-Paluojā. Esmu kādu laiciņu dzīvojis arī Penujas centrā.
Tur, kur skaistā baznīca?
Jā, es arī atceros tos laikus, kad baznīca tur tiešām darbojās, bet tad sākās problēmas ar jumtu un pamazām ēka aizgāja pa pieskari.
Vai gājāt arī Penujas skolā?
Sākumskolas četras klases beidzu šeit un tad tālāk mācījos Abjā-Paluojā.
Ar ko jūs nodarbojāties?
Es visu mūžu esmu šeit strādājis par traktoristu-mehāniķi. Lielākoties jau kolhoza laikos, bet tagad jau ilgu laiku esmu pensionārs.
Vai piedalījāties Baltijas ceļā?
Mēs ar visu ģimeni stāvējām Karksi-Nuija centrā. Parasti arī mēs 23. augustā dodamies uz Unguriņiem, bet pagājušogad kaut kā nebijām.
Kādas attiecības jums ir ar pierobežas latviešiem?
Mēs kādreiz ar diviem latviešiem no Lodes kopā dienējām armijā un tad mums bija diezgan cieša draudzība. Braucām viens pie otra ciemos, bet nu jau viņi diemžēl ir miruši. Agrāk uz veikaliem Arakstē, Lodē un Ķoņos braucām ar riteņiem un autobusu. Visas trīs vietas bija apritē.
Jā, mums tieši te pāri Una Sniega teica, ka viņa katru dienu ar igauņu autobusu braukusi uz skolu Rūjienā un atpakaļ.
Jā, jā, gāja divreiz dienā! Pusastoņos brauca uz turieni un desmitos atpakaļ. Divos brauca otrreiz un pussešos atpakaļ. Autobuss bija pilns ar cilvēkiem un putekļiem, un man vienmēr tajos autobusos bija nelabi.
Kā izjutāt to laiku, kad robeža bija slēgta?
Varēja just, ka uzreiz samazinās cilvēku plūsma un nevarēja vairs tik brīvi tikt uz tiem veikaliem, bet nu jau atkal bieži braucam uz Rūjienu. Es zinu, ka ir bijušas arī kaut kādas noslēpumainās takas caur mežu, bet neesmu tās staigājis. Nav bijusi vajadzība. 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā bija problēmas ar vienu māju Latvijas
pusē, no kuras diezgan bieži tolaik zagļi ieradās sirojumos. Visu, ko varēja, aizveda – riteņus, ķerras, bet tagad nav dzirdēts.
Vai jums patīk šeit dzīvot?
Nevaru iedomāties, ka dzīvot šeit, pierobežā, būtu kaut kādā veidā atšķirīgi no dzīves citur. Ļoti mierīgi.
Maruta Krastiņa maja “Vecā skola”,
Unguriņi ja Ķoņi ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Saabume Unguriņi piiripunkti.
Teie plaanis on ka piirirahvas, jah? Aga neid inimesi siin enam pole. Reas olid majad ja kõik oli rahvast täis. Seal, kus on kollane ait, mäletan, et 2002. aastal oli Ķoņi mäe pidu ja seal oli kohalik kontsert ning sinna kogunes ümberkaudsetest majadest umbes 20-30 inimest. Nüüd - mitte midagi. Hakkab elustuma. Kaks maja on juba ellu äratatud.
Kas skulptuurist mööduval teel elab keegi?
Ei, sa võid sealt Piksāri kirikusse minna. Kunagi oli see eestlasest valvuri maja, aga ka seal ei ela kedagi. See oli 40ndatel, isegi enne seda. Eesti poolel on selle maja katus sisse vajunud. Meie poolel peab veel vastu.
Siin oli juba huvitav. Seal, sealpool metsa, laiusid igal pool heinamaad. Ja kui siin esimene üritus peeti, olid igal pool põllud. Kui nüüd järele mõelda, siis ma ei saa enam isegi läbi. Hästi tihe mets. Ürituse toimumiskohta pole enam üldse näha. Kaugemal on sellised suured puud. Lähedalt vaadates on küll näha. Jah, see oli esimene üritus.
(Osatab skulptuuri ja Eesti poole vahelisele vallikraavile) Siin oli mõte ehitada sild. Aga piirivalve ei lubanud – sellist ehitist ei tohiks olla. See idee oli praktiliselt Läti poolelt. Arvasime, et peaks. Eestlased siis liitusid.
Siin oli lahtine kraav. Kraavi tasandamiseks viisime läbi projekti. Kui teed ehitati, toodi siia mulda ja tehti plats suuremaks. See oli umbes 2008. aastal. Üks neist projektidest, jah. Nii seal pool kui ka siin pool olid sellised soised kraavid. Siin on praegu truup. Siin sai kõik kokku viidud, ümber tehtud ja parandatud. Aga selles pole midagi halba, eks? On koht, kuhu tulla ja minna.
See asfalteeritud plats seal - eestlastel oli seal koht, kuhu panid kõik tollikaubad ja autod, aga nüüd on see hea koht üritusteks.
Näe, varsakabi hakkab õitsema.
Kuidas tekkis esimese ürituse idee?
Mulle tundub, et esimene organiseeriti tsentraalselt Riiast, Rahvarinde poolt. Need kõik olid sellised välksündmused. Välkkiiresti. Aga ma ütlen teile, et see on mul juba nagu udune mälestus. Aga ma mäletan, et seal oli palju rahvast. Üldiselt polnud kuskile astuda. See on kuskil mu meeles. Mida seal sellises rahvamassis näha oli. Siin oli kõik neid küünlaid täis, siis siin oli natuke teistmoodi. Tõenäoliselt olete seda juba piltidelt näinud. Seal on Läti piirimärgid. Siis polnud asfalti, mitte midagi. Eestlased rajasid esimesena asfaldi. Ja siis hiljem ehitasid lätlased ka. Aga ilmselt pani asfaldi siia ka seesama Eesti firma.
Milline oli koostöö eestlastega?
Üldiselt need eestlased meid algusest peale üldse ei toetanud (naerab). Seal oli umbes kolm, neli, kes midagi rääkisid. Kui oli 20. juubel, siis hakkasid nad rohkem liituma. Nüüd on ta
samasugune – me ei niitnud muru, tema niidab ja vastupidi.
Aga see oli raske. Alguses polnud meiega kedagi... Kutsusime Rūjiena volikogu, meie (Ķoņi) olime juba Naukšēni rajooni vald. Nad ei tulnud siia, isegi Rūjiena. Nüüd on koostöö väga hea. Nüüd on see keelebarjäär. Vene keelt ma enam ei oska, inglise keelt veel ei oska. Üldiselt on see väga häiriv. Kui teil on vaja isiklikult midagi küsida, siis veel pole midagi, aga kui teil on vaja üksikasju organisatsiooni kohta, siis see segab. Seetõttu arvan, et "Dzīne" ja tema koostöö Eestiga lagunes kuidagi ära.
Kas ainult keele pärast?
Ma nõustun täielikult, et see võib nii olla. Vanasti käisime siin igal aastal tähtpäevi, igasuguseid asju tähistamas. Nüüd pole olnud. Tõenäoliselt oli üks kord Nuias, aga seda pole viimasel ajal olnud. Alguses olime kõigil folkloorifestivalidel – Eestis rohkem kui Lätis.
Ja mis keeles toimusid Balti keti üritused?
Väikesed üritused olid lätikeelsed, mitte tõlgitud. Tõlkimine algas alles 20. aastapäeval. Ja see tõlkija tõlgib üldiselt lasteraamatuid. Ta tõlkis ka 35 aastat tagasi. Ja sellega seoses otsisin ta üles ka kahekümnenda aastapäeva üritusele. Nii on ta nüüd iga kord. Ma arvan, et talle meeldib ka. Kujutage ette, see oli 35 aastat tagasi! Ei, see ei tundu üldse nii, eks? Tundub, et see just praegu juhtus. Mida vanemaks saad, seda kiiremini aeg läheb. Nii ta on.
Üldiselt ei ole sellist üritust, kui ma siin töötasin, liiga keeruline korraldada. Sest see on üritus, kuhu inimesed tulevad ise. See pole nii nagu teistega – et tuleb igati ümber veenda. Ja see on kohe teistsugune.
Aga tõesti, see piir on juba tühi. Majad on mahajäetud. See pole ka hea. Midagi on juba ellu äratatud. Naukšēnist selline Lūsis, see näitleja, see tuli. Nendel on see maja seal, kus saun on tee ääres. Peate teda külastama. Kas pole juba kaks aastat siin? Peab ütlema – kedagi
teist seal pole, võib-olla ei tahagi sisse tulla. Tee tuleb ka teha. Ei, see pole nii hull, sisse aga saab. Peate seal käima. Maja, kus Lūsis elab, oli varem rehi. See, kes seal ennem elas, see muutis selle rehe elumajaks. Aga seesama maja oli veidi eemal, väga ilusas kohas - Sinepju park - või oled sellest kuulnud? Too omanik oli istutanud igasuguseid haruldasi seedripuid ja selliseid teisi haruldasi puid. No need on juba ära saetud. Ma mäletan. See oli nii valge maja.
Kuidas tunnetate Eesti lähedust igapäevaselt?
Samuti käivad lätlased vahel näiteks Nuias. Nüüd on aga toiduainete hinnad sarnased. Noh, käivad ujulas. Nemad ka samamoodi. Vanasti oli Rūjiena eestlasi täis. Ühel hetkel oli toit nendel palju kallim. Arvan, et varem oli see koostöö eestlastega veelgi suurem. Kultuuritöö osas tegime koostööd ka nõukogude ajal. Reisiti kontsertidega, siis ei olnud "Dzīne" üldse veel, siis olid teised ansamblid ja tantsurühmad. Olen juba sama vana kui maailm. Noh, ma olen Ķonis töötanud aastast 1973! Siis võib juba ette kujutada. Meie sõitsime kontsertitega ja nemad sõitsid. See oli suurepärane koostöö. Pärast seda, kui Läti oli juba vaba, oli esimene reis Lilli õpilastega ja "Dzīniga" 2000. või 2001. aasta paiku. Või isegi 2002. Mäletan, et paljudel lastel
polnud passe ja nad andsid neile loa piiriületusele.
Nüüd võib-olla oleme ise süüdi, et neid kontakte ei otsi. Väga palju oleneb juhist. Aga ma arvan, et Eestit külastatakse nüüd harvemini kui varem. Nii palju, et lõõgastuda, lõbutseda. Nuias on ka bassein. See loodusrada on lahe. Ja sealt edasi on veel mitu rada. No neid radu on juba järjest. Ma ise arvan, et Eesti poolel on vaadata isegi rohkem kui Lätis. Ei, siinpool tehakse kõike. Just parasjagu toimus mingi fotoorienteerumine Valmiera piirkonnast, pidime mingeid objekte otsima. See oli üle kogu maakonna. See on suur asi. Ja matk mööda piiri. Kui oleksin saanud minna, oleksin ka läinud.
Mida sooviksite kõigile, kes jätkavad Balti keti traditsiooni just selles kohas?
Jätkagu ta samamoodi! Nüüd eriti seoses sõjaga Ukrainas. Mida arvate Ukraina sõjast? Ma arvan, et seal on asjad üsna kitsad. Muidugi tuleb mõelda parimale. Vaata, seal on ka Iraak ja Serbia, Iisrael.
Keegi elab siinsamas piiri ääres, eks?
Jah, siin on maja “Smilškalni” olemas. Ta toetas meid – samamoodi, kui meil midagi vaja oli, siis ta andis. Mingisuguseid juhtmeid oli ühel või teisel hetkel vaja. Ta on uustulnuk Riiast. Millalgi 90-ndatel tuli.
Head päeva! Mida muud ma oskan soovida. 23. augustil lähete taas siia!
Domenico Karanna, maja “Vingas”,
Unguriņi ja Ķoņi ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Kui vestlust alustame, on ta juba jooksnud Balti ketist raamatut tooma.
Mis su nimi on?
(Emale) Kas võib öelda?
Ema: Muidugi võid öelda (naerab)! Miks sa ei või öelda?
Mina olen Domenico – pooleldi itaallane, pooleldi lätlane. Seda raamatut - ma pole seda veel lugema hakanud, aga sain selle Läti Rahvarinde muuseumist. Kõigepealt olin käinud okupatsioonimuuseumis ja siis läksin Läti Rahvarinde muuseumisse.
Mis on sulle neist muuseumidest kõige eredamalt meelde jäänud?
See oli juba aastaid tagasi, aga ma mäletan. Rahvarinde muuseumis olin käinud vaid korra, aga Okupatsioonimuuseumis umbes neli-viis korda. Minu lemmikud on okupatsiooni- või kunstimuuseum. Ajaloo- ja meremuuseum samuti. Ja mulle meeldib ka sõjamuuseum. Päris sissepääsu juures oli hästi suur kahur.
Sind huvitab Balti tee?
Ma tean Balti ketist, et seal oli mitu miljonit inimest, kes käest kinni hoidsid umbes 15 minutit. Täpset aega ei mäleta, aga mäletan, et pidin 15 minutit seisma ja tean ka, et emme osales. Tean ka Balti maantee kohta, millised näevad välja selle peamised peatused Valmiera maakonnas. Igal aastal 23. augustil sõidan meile lähimasse peatusesse.
Kas Unguriņi poole?
Jah, Unguriņi! Ostsin sellise mälestusmärgi ka Lätiga. Ostsin ka Eesti ja Leedu mälestusmärke. Mul on kodus ka muid ajaloolisi asju. Mul on veel vana raha – tsaariraha, reichsmarkid. Ma kogun.
Ema: ütle, et sa joonistad ka ikoone.
Jah, ma joonistan ka ikoone. Ma kogun ka lusikaid, millel on linnad peal. Kui kuskil näen, ostan ära. Ma tean II maailmasõjast palju. Ma tean, kui palju miljoneid juute tapeti ja tean
holokausti kohta. Peamistest lahingutest ikka tean, tean ka relvaliikidest.
Käin kolmandas klassis ja annan ühe ajalootunni aastas.
Ja sinu klassikaaslased tulevad kuulama?
Nad peavad tulema (naerab).
Küsisin õpetajalt, kas ma saaksin väikese õppetunni anda ja ta nõustus.
Kui selle ajalooga tegelema hakkasin, huvitas mind kõigepealt Esimene maailmasõda, siis läksin Teise maailmasõja juurde, tsaari aegadesse, Ulmani aegadesse, Läti aegadesse, nõukogude aegadesse ja 90ndatesse, 4. mai kohta, Barrikaadide kohta. Uurisin palju barrikaadide kohta. 15. jaanuarist umbes 30. jaanuarini olid barrikaadid. Vaatasin iga süžeed ja tean, keda tulistati või kes haavata sai. Jalutasin Riias ja nägin mälestuskivi – siin suri see ja see - barrikaadidel 1991. aastal. Siis tean kahest tulistatud miilitsast. Aga mulle meeldivad ka teised riigid. Tean Venemaa ajaloost, metsavendadest. Minu esivanemad olid samuti metsavennad.
Ema: Ta käib ka Rūjiena kalmistul haudu hooldamas.
Kui kaua oled ajaloo vastu huvi tundnud?
Nüüd olen 10-aastane. Minu jaoks algas kõik 4 aastat tagasi. Samuti vaatan palju materjale "Kadunud Lätist". Tean Rūjiena kohta - Rūjiena kirik hävis üle 5 korra. Veel Rūjiena lossivaremetest. Mitte palju, aga ma tean jooniste ja visandite põhjal, milline ta välja nägi. Skudrīte kalmistu kohta tean – et seal oli tegelikult maja, mida kutsuti "Skudrīte" ja siis muudati ta kalmistuks.
Kas see on teie pere kodu?
Jah (näitab), vanasti seal oli vana maja, saun, seal olid tallid, siin oli ait, seal oli vana ait. Vana maja on ehitatud umbes 18. või 19. sajandil, kuid maja on ehitatud 20. sajandil - 1928. aastal.
Sõbrad kinkisid mulle jõuludeks 100-rublase rahatähe.
Kas sa käid Rūjienas koolis?
Jah, praegu see on lähim kool. Dīķeris oli ka kool. Mu õde õppis Dīķeris.
Kas käite Eestis?
Olime üleeile. Lillis olles leidsin maast kuuli. Nägin maas metallitükki ja tõmbasin välja kuuli, mis pole veel plahvatanud. Viisin selle koju.
Käin igal aastal Valkas ja Valgas militaarfestivalil ja siis ka poes seal. Ostsin kuulid, mis olid juba plahvatanud. Laenguga kuulist eemaldati lõhkeaine ja ma ostsin veel tsaari armee täägi. Kuid ta on mul kuhugi ära kadunud.
Ema: Emme võttis selle ära kui nägi.
Mul on ka palju vanu piibleid. Vanim on aastast 1891 ja uusim aastast 1997.
Mul on veel 1928., 1924. aasta omad. Need on alles vanas trükikirjas, proovin neid lugeda.
Midagi võib aru saada. Vaatan kõike ajaloo kohta inglise keeles. On olemas youtuber nimega “History Secrets”, mis teeb videoid Teisest maailmasõjast.
Mul on voodi all raamatud 19. sajandi nootidega. Ja mul on veel vanu fotosid, näiteks sellest majast ja vanast majast. Paigaldasin kord tehisintellekti ja tegin kõik need fotod ja värvisin need ära ning nüüd saan teada, kuidas majad värviliselt välja nägid. Seda saab teha tehisintellekti abil.
Meil on kodus isegi Lāčplēsi orden. Koolis oli näitus ja kodust tuli võtta vanu asju. Võtsin piibli, Lāčplēsi ordeni, rahakasti. Pool sellest näitusest oli minu oma. Nüüd kogun raha metallidetektori jaoks.
Tean ka väljasaatmisest. Saadeti välja ka meie majast. Mul on ka vanu postmarke. Need on nõukogude ajast, siin on sportlikud, siin on rongid, siin lennukid. Need on pärit laiast maailmast. Need on pärit tsaari ajast. Selle kollektsiooni leidsin sellest majast. Suvel lähen metsavendade muuseumisse, kus saab siseneda punkrisse.
Oled sa Georgiga kohtunud? Ta ütles, et on olnud Rahvarindes….. Sa oleks pidanud tema juurde minema!
Kus ta üldse on?
Metsa taga!
Jurise maja taga?
Jah, arvatavasti seal.
Siis me läheme!
Ütle, et noored soovitasid teda sulle. Ta hakkas rääkima Rahvarinde aegadest. Kindlasti oleks teil paljustki rääkida.
Georgs Micītis, maja “Burtnieki”
Unguriņi ja Ķoņi ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Mis aastast te siin olete?
Millal - siin elan? (Mõtleb hetke) Siis töötasin veel Riias, kui abiellusin. Siin elasid naise vanemad. Ma abiellusin ja nii ma siia jõudsin. Siis töötasin Valmieras klaaskiu tootmistehases ja siis tulin siia, endisesse kolhoosi. Niipea kui siin midagi võimalikuks hakkas saama, erastasin. Mulle ei kuulunud siin midagi – olen siin täiesti kõrvalseisja. Aga sellest on juba aastaid möödas. Neid vanu omanikke seal ka polnud, nii et ma sain selle kõik siin erastada.
(Osutab maa piirile) See pool ei kuulu mulle, mul on haritud pool. See on naabri oma. Nad lahkusid siit vist Ameerikasse.
Miks kannab maja nime “Burtnieki”? Burtnieksi järv on ju üsna kaugel.
Selline maja nimi oli juba. Maja lugu on selline. Oli siin kõrtsu omanik, selline Brolis. Tal vist rahapuudust ei olnud, osteti see siit ära, jagati ära – see on mesila, mis, näe, on heinamaal. Nad jagasid selle pooleks ja selle poole ostis kõrtsmik. Ilmselt polnud raha kuhugi panna ja ta üüris maja üürnikele. Ja kui venelased 1940. aastal tulid, siis need pojad surid ja peremehed siia elama ei jäänud. Niipea kui oli võimalik, olin üks esimesi, kui mitte päris esimene, kes kolhoosist talumajandile üle läks. See oli umbes 30 aastat tagasi, algas põlluharimine, peamiselt teraviljakasvatus.
Kõik siin (näitab peitlile) on minu tehtud.
Kõik see (näitab kuivatile) on minu tehtud. Sees on küte, kõik läks automaatselt tornidesse, kuivatisse. Minu parim sõber Jurģis töötas siin alguses kombainerina. Ta on erakordselt huvitav inimene. Kuidas ta teab, kuidas kõiki asju korraldada ja jõuda ära teha! Olime siin esimesed, kes maade harimisega alustasid. Algul põldude keemiline töötlemine, me teenindasime kõike selles piirkonnas.
Nüüd ei taha keegi siia tulla, ei taha töötada. Kõik tehnika on muutunud vanarauaks. Kogu see tehnoloogia on ajale jalgu jäänud. Sellega enam ei ela ära. Nii ma siin elan. Ei, elu on hea. Võib öelda, et olen isegi väga rikas inimene.
Kas elate siin aastaringselt?
Elan siin suviti. Talvel Rūjienas. Ehitasin maja Rūjienas.
Aga siin ka on maja?
Maja on jah. Sauna ehitasin hiljuti, sest polnud midagi teha (naerab).
Lemmikloomi pole?
Ei, rohkem pole, ainult koer. Oli hobune, see elas 29-aastaseks ja suri. Nii, et nüüd ma raiun puid. Ei, sa võid teha mis iganes pilti tahad. Mul pole saladusi. Seal all on tiigid, sinna saab ka minna... (töötab puiduhakkuri ümber). Küttepuid ma enam kätega ei raiu. Kaasaegne mees. Mina kutsun teda pensionärikirveks. Pole vaja kirvest vehkida. Temaga töötamine on üsna aeglane. Aga läheb. Töötamine on väga lihtne.
Tõesti hea seade!
Jah, ka hiinlased oskavad midagi head teha.
Kui jämedat ta võtab?
Kui palju suudad tõsta.
Kas teie siin toimetate üksi?
Üksinda. Naine sai vigastuse, kui tuli suur lume
sulamine, libedus. Sel talvel murdis lumi kaks õunapuud. Ja nüüd on need siin (näitab puuhunnikule).
Kas käite Eestis?
Mida ma Eestist otsin, seal pole midagi. Vanasti, vene ajal, sõideti vorsti järgi.
Kas osalesite Balti ketis?
Kui Rahvarinne asutati, valiti mind Ķoņi juhiks (A.P.G. – endise kolhoosi "Cīņa" Rahvarinde rühma juht). Olin Valmiera rajooni asetäitja ja Rūjiena linna asetäitja. Kui olid läbirääkimised põllumajandusministriga, pidin kord kuus Riias teda nõustamas käima.
Olin sel ajal igal pool. Nii Riias saadikuna sellel staadionil, kui oli vabariigi Rahvarinde saadikute koosolek, kus oli 8-9 tuhat inimest, mina ka organiseerisin transpordi Riia barrikaadidele.
Agrita Medne, “Pakalnieši”,
Lode ja Arakste ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Agrita kohtub meiega ja kostitab kaks minutit hiljem värskelt küpsetatud rabarberileivaga ning naeratab soojalt kogu vestluse vältel.
Agrita: Ei, te ei saa teada minult midagi erilist. (naerab) Oleksid võinud minust juba mööda sõita. Kedagi teist, väärtuslikumat vestluskaaslast leida. Ma ei oska sulle midagi erilist öelda. Ei, siin elada on väga hea!
Mis on teie nimi?
Agrita: Agrita Medne. See on abikaasa perekonnanimi.
Kas olete siin kogu oma elu elanud?
Ei, ma ostsin selle maja umbes 15 aastat tagasi. Varem elasin seal kesklinnas, Arakstes. Seal olid koos mitmed naabrid. Ostsin selle siia. Tahtsin eraldi. Siis olid ka kariloomad.
Millised kariloomad teil olid?
Lehmad. Laudas oli umbes viis lehma.
Kuidas neid lehmi kutsuti?
Oh, kuidas seal oli? Gauja, Rūja, mis seal veel oli - Straume oli, Venta ei olnud. Tahtsin aga eraldi, et ma oma kariloomadega teisi liiga ei segaks.
Kuidas te selle maja leidsite?
Eelmised omanikud pakkusid. Nad kolisid Rūjienasse ja siis tuli pakkumine.
Kas tundsite neid?
Jah, muidugi! Enne seda elasime isegi ühel hetkel samas majas. Siis nad ostsid selle maja ja siis kolisin pärast neid siia.
Kui väike maailm!
Nii see on. Noh, inimesi pole siin eriti palju.
Kes on teie lähimad naabrid?
Lähimad naabrid on üle tiigi ja seal elab üks mees.
Kas te kohtute nendega iga päev?
Seal naabruses üle tiigi, seal me kohtume. See naaber võtab mind vahel kaasa, kui läheb kontserdile või üritusele. Siis ta helistab. Ta on väga hea inimene.
Kas käite Eestis?
Jah. Seal on ka häid inimesi. Me käime basseinis. Kuna mul endal autot pole, siis tavaliselt lähen koos mõne hea inimesega. Üks käib Rūjienast igal nädalal. Muide, ta läheb ilmselt ka täna. Kohalikud ka sõidavad. Minu naaber on siin üks, kes elab lähedal, ettevõtlik tüdruk. Alda.
Peame siis Alda juures käima!
Jah, sõitke kindlasti Alda juurde. Ta on ettevõtlik ja energiline!
Millega te kolhoosi ajal tegelesite?
Olin Lodes raamatupidaja. Ja siis hiljem, neil hulludel aegadel, töötasin siin mõnda aega ka raamatupidamises, kui kõik muutus.
Millega te praegu tegelete? Kas teil on mõni hobi?
Ristsõnad (naeratab). Mulle üldiselt meeldib jalutada. Siis, kui oli see matk Unguriniņist Arakstesse, siis osalesin ka mina. Aga teist korda ma ilmselt ei lähe. (Naerab) Nüüd on palav ja need parmud. Tol ajal olin küll väsinud, aga sain selle edukalt läbitud (naerab). Siis oli viisteist kilomeetrit. Nüüd tuleb kuusteist.
Kuidas te sellest matkast teada saite?
Ajalehes ja naabritüdruk Aldiņa helistas mulle – mida sa ütleksid, kui me osaleksime?
Ma siis veel naersin – kui ei jaksa minna, siis vähemalt tunnen kohta, kuidas koju saada. Nii me siis sinna läksime. Aga ilma sellise eritreeninguta olid lihased valusad, see polnud üldse nii lihtne.
Mis on selle maja nimi?
Pakalnieši.
Kus see mägi on?
Justkui seal see küngas metsa ääres.
Kas olete ristsõnades midagi võitnud?
Jah. Sel aastal on mul "Ieva" ajakirja kuue kuu tellimus, ka eelmistel aastatel on ka olnud mõni võit. Mõnikord kukub välja.
Üldiselt on meil otseselt plaanis korraldada erudeerimisüritusi.
Ma pole nii tark! (naerab) Siit ikka keegi veel lahendab neid ristsõnu, aga mina rohkem Rūjiena naistega koos osalen. Koos Roziņa Guntaga ja Bērzupe Dainaga. Ja keegi üks oli veel. Üks osaleja on kuskil 90 aastat vana. Mis ta nimi oli? Unustasin kohe. Meie, mitmed osalejad, osaleme koos.
Kas olete kunagi mõelnud mujal elada või sellele, et peate kaugele poodi sõitma?
Sõidan laupäeviti Rūjienasse, sest seal käib liinibuss. Siis käin poes ja kauplusautos ma ei käi.
Kauplusautod sõidavad ka siia?
Sõidavad, jah, aga ma pole käinud.
Kas olete rahul, õnnelik, et siin elate?
Parem siin kui linnas. Muidugi, õnnelik! Ma ei sega kedagi. Kui tahan – teen midagi, kui ei taha – ei tee. (Naerab) Muidugi, selles mõttes õnnelik.
Talvel pole raske?
Üritan talvel lund suure teeni lahti lükata, kui keegi tuleb, saab vähemalt sisse sõita. Siis on mul vähemalt tegevust. Kuni ma veel jõuan. Püüan liikuda, püüan kõndida. Mulle meeldib jalutada. Nüüd aga kardan üksi olla. Metsades on palju loomi. Ei ole väga meeldiv.
Alda tuleks kaasa võtta!
Ta juba ütles. Kui ta pensionile läheb, jalutame ehk mõlemad koos. Sõitke kindlasti Alda juurde! Ta on väga energiline. Samuti käime koos metsas marjul, ta võtab mind kaasa.
Kas teil on siin oma marjakohad?
On olemas, aga nüüd tulevad need tuulegeneraatorid või mis seal tehakse. Siis ma ei tea, mis meist siin saab. (Naerab) Eks siis näe.
Mis on teie lemmiklilled?
Mulle meeldivad tavalised karikakrad, mulle meeldivad ka kevadised varsakabjad. Ka roosid, aga roosidega on ainult, nagu öeldakse, tuleb väga hoolitseda. Sel aastal on jälle külmunud. Mingi võrse tuli, aga pole enam. Mul on roose vähe, aga mulle meeldib muidugi see, kui roosid õitsevad. Ja üleüldse üritan ma selle ühe lillepeenra eest hoolitseda. On näha, et ei ole veel jõudnud umbrohtu täielikult hävitada (naerab). Siin kevadel tegeleti külvamisega ja kuni meie aeda vagudeni jõudsime, nii see aeg on läinud. Käisin eile Rūjienas. Minu muruniiduk on katki, nii et selle muruga on täiesti hull asi. Midagi jäi kinni. Üks abiline lubas siia vaatama tulla, aga ta pole veel jõudnud ja nii see mul siiani seisab. Mõtlen, kas ma peaksin uue ostma, kui üldse ei saa vanaga hakkama. Ühel aastal hakkas vähemalt toimima. Mul on iseliikuv muruniiduk. Selle tõukuriga hulluks võib end lükata, siin on nii palju niita. Alad on ikka suured.
Aga maal elada pole viga. Meeldib metsas seeni korjata. Mõnikord lähen üksi.
Kas marineerite seeni talveks?
Panin talveks sügavkülma. Praen ja siis sügavkülmkappi. Ja tavaliselt, kui külalised tulevad, on mul seenekaste ja kartul. (Naeratab) Keegi ei protesteeri selle vastu midagi. Tilliga loomulikult. Proovige palun kooki! Kuidas see välja tuli! Arvasin küll – täna ma ei küpseta midagi. Aga nelipüha on! Ja rabarber kasvab nii kiiresti! Kas rabarberit pole vaja?
Võib-olla tuleb täna veel üks üllatuskülaline.
Võib-olla ainuke, kes basseini läheb! Loodan, et see meister tuleb minu juurde, et muruniiduk käima saaks.
Teil on ilus tammepuu.
Tohutu suur. Mul on juba sõbrannad siia tulnud – võta maha see puu, aga ma ei saa temast loobuda, siin on selline vari ja siin on nii hea! Ma ei saa sellest tammepuust loobuda. Muidu on siin kõik avatud, suvel nagu ahjuplaadil. Natuke liiga lähedal on küll, aga mulle meeldib tamm. Ja kägu armastab siin olla. Eelmisel aastal sain kuulata, kuidas ta hommikust õhtuni häälitseb ja sel aastal oli ta jälle kohal. Kuldnokad ajavad seda kägu sel aastal taga. Linde ma ei sööda, sest mul on kaks kassi ja ma ei taha neid häirida.
Una Sniega “Jaunotes”,
Lode ja Arakste ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Järgides mitmete inimeste juhiseid, keda kohtasime eelviimase maja kohta enne piiri, jõuame pärast keskpäeva Sniegi pere "Jaunotes" maja juurde. Nende verandalt on näha Eesti piiripost. Sel ajal võtavad meid vastu õues kohatud Una SNIEGA, ema poeg Matīss ja Matīse tütar, kes meid lahkelt vastu võtavad ja kostitavad meid kohviga kaunis lehtlas, kust avaneb vaade heinamaale ja nende kohale lähenevale tormile, mis säästab meid ja tabab meid alles õhtul.
Kas see on teie pere kodu?
Una: Siin ma abiellusin. Minu teada on see maja uustaluna Arakste mõisast eraldatud. Sigita ja Līga kirjutasid kunagi sellel teemal kursusetööd ja uurisid neid talusid, nii et ma tean seda fakti. Arvan, et maja on ehitatud umbes 1924. aastal. Siin (näitades maja kõrval asuvatele vundamentidele) asus vana maja ja selle otsas laut ja ait. Nüüd on seal all kelder.
Kas teate, miks on majal selline nimi – «Jaunotes»?
Una: Ma ei tea. Varem kirjutati kahe t-ga, nüüd ühega.
Võib-olla on see eesti keelest.
Una: Jah, see võiks olla, sest Eesti on siinsamas kõrval.
Kui tihti teie Eestis käite?
Una: Oh, tihti! Tee on siin parem - asfalt on kohe piirilt. Oleme viimasel ajal väga tihti autoga sõitnud. Linn on ka lähemal - umbes 10 km.
Kas see on Abja?
Una: Abja, jah. Varem käisime tihti, sest siis oli pood ka siin Penujal. Omal ajal käisime Eestis kõike ostmas - vorsti näiteks. Alates 1992. või 1991. aastast oli piir suletud.
Kas piir oli suletud?
Una: Jah, Piir oli suletud. Eestisse polnud teed. Seal oli kaevatud kraav ja postid teel ees. See tee avati alles siis, kui astusime Euroopa Liitu. Enne seda oli piiripunkt, kust sai siitpoolt üle minna, vaid Unguriņis ja Ipiķis. Kui siin jälle piir avati, oli see terve sündmus.
Kas olete leidnud sõpru või kohtunud mõne eestlasest naabriga?
Una: Mitte nii väga, aga Guntarsi emal, vanal perenaisel, elas siin lähedal sõbranna ja nad käisid üksteisel külas. Guntarsi ema oskas ka rääkida eesti keeles.
Kas ta õppis keele oma sõbrannalt?
Una: Jah, ma arvan küll, sest me olime varem rohkem koos.
Kõigis oma vestlustes kuuleme tõsiasja, et varem kohtusid lätlased ja eestlased piiril rohkem.
Una: Kuigi praegu Eesti pool renoveeritakse tegelikult palju maju, mis siin nii tühjaks jäid ja inimesed tulevad maale elama.
Kuidas siin elada on?
Una: Suvel on loomulikult hea. Lihtsalt naudi. Tule töölt koju ja naudi. Kuid talvel see nii lõbus ei ole .
Kas te elate siin aastaringselt, eks?
Una: Talvel, kui kohale jõuad, on kõik pime. Noh nagu talvel ikka.
Kas te sõidate igapäevaselt?
Una: Ma töötan Rūjienas, jah. Üks noortest on Riias, teine Valmieras. Abikaasa käib ka mujal tööl. Varem käisin tööl Lodes, nüüd aga Rūjienas.
Millega te peale töö ja talutöö tegelete? Äkki on mõni hobi?
Una: Oh, mul pole selleks aega. Kultuuriüritused, jah, ja kuskil siinkandis käin mõnel üritusel.
Kas teil on kunagi olnud tunne, et teie elukoht on liiga kaugel ja siit on raske kuhugi minna?
Una: Mõnikord on selline tunne. Aga siis tuleb suvi, siis lubatakse Lodeni asfalti laotada (naerab). Ei, ise ju valime, kus elada. Ja siia on juba nii palju investeeritud, et ei saa niisama lahkuda. Jah, tee on kõige hullem asi.
Mitu kilomeetrit on Rūjienasse?
Una: 17 kilomeetrit. Kevadel ja sügisel on nii nagu see on.
Kas kohtute oma naabritega või eelistate oma väikest idülli?
Una: Me ei kohtu eriti tihti. Lodes on inimesi, kes siia sõidavad, aga siin me nii palju ei kohtu. Ma tean neid, kes elavad naabermajades, jah, ja maal tunneme üksteist ka.
Matīss: Nad kasutavad meie põlde, tulevad ja niidavad muru.
Una: (naerab) Siis näeme neid lähemalt.
Matīss: Me ise ei vaja heina, ümberringi on piisavalt maad ja nad niidavad heina endale.
Saime Arakstes teada, et naabrid käivad üksteise juures nime- ja sünnipäeva tähistamas ja see tundus nii tore.
Una: Jah, nad on rohkem seal ja üksteisele lähemal. Oleme suurema osa päevast tööl ja need laupäevad ja pühapäevad on ka siis, kui olete kodus. Aga ka see lähedus - seal ollakse üksteisele lähemal ja siis on ehk lähem tunne.
Aga üks järeldus on ka see, et siinpool domineerivad kuidagi naised.
Una: Jah, see on ka siinkandis nii. Järgmises naabrimajas, kuhu lähete, seal ka elab naine üksinda.
Keskkonnas, kus masin on nii oluline, on põllutööd…
Una: Buss sõidab. Varem sõitis buss Eestist. Terve kooliaja, kui sõitsime Lodest Rūjiena ja Ķoņi kooli, viis meid hommikul Eesti buss. Hommikul pool üheksa oli ta juba kohal.
Eesti buss?
Una: Jah, ma ei tea, miks ta nii sõitis, aga ta nii sõitis.
Ja bussijuht rääkis eesti keelt?
Una: Jah, tal oli marsruut – Abjast Rūjienasse. Siis sõitsin kogu aeg nii. Alles siis, kui piir suleti, muutus kõik.
Või sõidab buss Eestis hetkel ka piirile?
Una: Päris piirile ta ei tule, aga tuleb, kui ma ei eksi, sinna käänakusse, kust läheb Lilli tee. Ma arvan, et seal on peatus. Eestis on kuidagi teisiti, kuidagi sõidavad bussid seal tihedamini. Nende bussid on väiksemad. Olen näinud neid sõitmas.
Siis selgub, et omal ajal, kui piiripunkti polnud, oli siin täitsa vaikne. Kas ainult omad sõitsid?
Una: Jah, ainult meie.
Mis muutus piiri avanedes?
Una: Paljud sõidavad praegu. Piisavalt.
Kas oli palju inimesi, kes olid piirile tulnud, mõistnud, et siit ei saa üle ja tulid teie juurde küsima, kuidas edasi saada?
Una: Kui see just kinni pandi, oli siin päris hull – nagu igal pool mujal. Siis viidi kõik üle piiri. Noh, lugusid on igasuguseid. Vanaemal oleks nendest aegadest ilmselt palju rääkida.
Igaühel oma väike sild kaasas.
Una: Kõik ähvardavad millegi muuga, kui sa teda ei aita. No päris hullumeelne. Siis algasid ühistute ajad ja kõik tahtsid kuskilt midagi saada, mitte tolli kaudu aga mujalt. Igasuguseid imesid on nähtud ja kuuldud.
Seda teemat pole meil tõesti veel kuskil tuvastatud – selle turvalisus või niisugune strateegiline asukoht.
Una: Nii palju kui mina aru sain, oli siin ka piirivalve ruum, mis aastatel ma ei ütle. Ma ei tea, mida ta tegema läks, aga tal oli siin tuba. Rohkem ma ei tea. Aga mis aastatel? Võib-olla kolmekümnendatel? Vanaemal võib selle kohta häid lugusid olla. Kunagi ammu käis ta ka Eestis ja tihti tuli ka naabrinaine ja rääkis midagi. Elasin ühe aasta Lodel ja kui ma just siia
elama tulin, tuli see Eesti tädi külla, siis ma sain alati aru, et nad räägivad minust, aga ma ei saanud täpselt aru, mida nad räägivad (naerab). Ta ei tulnud üle piiri, ta tuli otse üle heinamaa. Aga ta oli nii huvitav tädi. Ma arvan, et praegu ei ela selles majas keegi. Kunagi suvel ehk ilmub sinna keegi. Siinsamas kohe metsa taga.
Oleks tore, kui saaksime tema järeltulijatega kohtuda, sest meil on plaan külastada ka Eesti poolel elavaid inimesi. Mis ta nimi oli?
Una: Arvan, et Milvia.
Kas teil on erilisem tunne, selle kohta, et elate päris piiri äärel? Isegi kaarti vaadates tead alati täpselt, kus majad asuvad.
Una: No see on igapäevane elu. Tean ainult seda, et kui sõidan õhtul Valmierast, siis näen, et seal on heledam tee. Siis läheb tee tasapisi pimedamaks, pimedamaks, pimedamaks ja kui siit Arakste poole keerata, läheb täitsa pimedaks, sest pole enam poste ega midagi. Siis mõistad, et lähed väga kaugele.
Ja kujutage ise seda valgust ette.
Una: Jah.
Ja kuidas teil huntidega lood on?
Una: Huntidega?
Jah, meil on siinpool palju hundijutte.
Una: Ma pole hunte näinud. Ei, olen küll näinud! Nägime seda ükskord aia ääres minemas, sest midagi muud see olla ei saanud. See oli hunt. Aga meil on karu jäljed. Tõenäoliselt tulid nad siia tiigist. Öeldi, et tiigi lähedal olid jalajäljed. Ja piiril on jalajälgi nähtud. Ja selles naabrimajas, Normunds võib-olla rääkis, aga see oli juba ammu, seal oli kunagi kolm maja, nende mesilased oli karu ära söönud. Ta ei pruugi seda isegi teada, see oli ammu ja temagi on siin uustulnuk. Seal kõrval oli veel üks maja, mis on nüüdseks lammutatud. Aga nii on meil siin karud. Sest Jānisel on mesilased – ta on seal, metsa kaugemas otsas. Neid on juba palju.
Mis on teie lemmiktoode, mida Eestist ostate? Ehk midagi erilisemat?
Una: Eestlastel on erinevaid komme - tarretis sees. Need on neil olnud iidsetest aegadest. Need on ka veidi muutunud.
Huvitav, kas eestlased käivad Laņģezersil?
Una: Jah, käivad! Olen tihti kuulnud eesti keelt. Kuigi Abja linnas on ka veehoidla. Nagu järv, tiik. Aga loomulikult, Laņģezers on ilusti korda tehtud.
Mis mulje on teile nii lähedal elamisest jäänud eestlastest?
Una: Eestlased tegutsevad oma poolel samamoodi nagu meie omal. Nagu siinpool, on seal mõned talud, samamoodi sõidavad siia laupäeviti ja pühapäeviti inimesed, kes elavad kuskil mujal.
Hanss Kiivit, maja “Uletee”,
Lilli ja Penuja ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Ületee talu ongi sõna otseses mõttes üle tee, asudes tee ääres, kust Läti piirini on 900 meetrit. Kohe pärast seda on aga Ilga Šmite ja Una Sniega majad, mida oleme juba külastanud.
Kuidas Te siia sattusite?
See on minu vanavanemate talu. Mu vanemad kolisid siia 1960. aastate paiku. Olen siin sündinud ja kasvanud.
Käisite Penuja koolis?
Kaks klassi käisin siin ja siis läksin Apja. Sõitsin koolibussiga.
Mitu klassikaaslast teid oli Penujas?
Mingi neli-viis.
Millega Te tegelete?
12 aastat töötasin tuletõrjujana, kuni tervis enam jätkata ei lubanud. Praegu töötan turvafirmas Viljandis. Tuletõrjuja olin Pärnus. Mu tütar elabki sealsamas, aga mina kolisin siia. Siin maal on tööhõivega ikka väga raske. Tütar on eripedagoog ja on oma elu Pärnus sisse seadnud. Mina valmistun oma vanaduspäevi siin veetma. Näe, seal saab varsti saun olema.
Kas tunnete kedagi Läti naabritest teiselpool piiri?
Läti naabritest teiselpool piiri tunnen mesinik Jānist ja Ilgat, kellel on hobused. Varem oli seda sõprust rohkem, aga nüüd keelebarjääriga kuidagi mitte. Kui Penujas pood oli, sai seal lätlastega kohtutud. Arakstes sai alati Lehmakese kommi osta. Ka praegu sõidan aeg-ajalt Lätti, vaatan, mis poodides uut. Klassika on loomulikult Depo Valmieras. See siiski suurem linn kui need, mis siinpool ja ma sõidan sinna ka niisama.
Hanss
Kiivit
Mis Teile siin elamise juures kõige rohkem meeldib?
Mulle meeldib, et siin on rahu ja palju avarust, kus keegi otsa ei jookse. Pole mingit kastis elamist, kõik on vaba ja piirideta. Üritustel käin Penujas, kui töö muidugi lubab.
Kas osalesite Balti ketis?
Jaa, seisin üsna Viljandi lähedal ja käisin ka lõpuüritusel piiripunktis.
Kuula intervjuud siit
Valdis Mūrnieks, maja “Smilškalni”,
Unguriņi ja Ķoņi ümbrus
Foto: Patrīcija Ketija Kukaine
Millal jõudsite siia “Smilškalni” majja?
Saabusin siia 87., 88. aastal. Siin polnud midagi. Noh, maja oli küll olemas. Palju oli lagunenud, aga kuidagi meeldis see koht. Vahepeal tegin vaikselt kõike korda. Nüüd pensionärina jääb üle vaid elada ja tehtud ülal pidada (naerab). Minu vanuses on liikumine peamine.
Kust te pärit olete?
Olen pärit riigi teisest otsast – Dundagast. Esimest korda tulin Riiga, kui õppisin instituudis. Mul oli Rūjiena pool tuttavaid. Neil oli teisel pool Rūjienat majapidamine ja ma veensin neid ringi sõita ja vaadata, et kas leidub mulle midagi. Sel ajal oli siin juba palju tühjaks jäänud ja nad olid õnnelikud, kui keegi siia tuli. See maja on vana tollimaja. Kui tulin, nagu ma ütlen, sealt teelt sisse ei saanudki, sest siin oli kõik kinnikasvanud, aga nüüd on sellest juba 30 aastat möödas.
Mis antennid need on? Usun, et paljud möödujad on märganud antenne piiril endal.
See on minu hobi – raadio. Sealt siseneb signaal majja. Kogu maailmaga saab ühendust võtta. Teele lähemal asuv paigaldati 2008. aastal. Sõpru tuli igalt poolt. Inimesed aitasid ka mastidega. See pole odav, kuid põnev hobi – see on kooliajast. Meil oli Dundagas raadiorühm. Seal oli üks amatöör ja nii see läks.
Ja teine antenn?
Olemas on ainult mast. 30-meetrised mastid, need ei erine. Kui tavaline raadio oli 13,16,19 meetrit, raadio Luxemburg - ja igasugust sai nõukogude ajal kuulata, siis kõike võib-olla ei mäletagi, aga nii see oli. Ja need on samad arvestid, kuid mõeldud raadioamatööridele. Litsentsi saamiseks peab sooritama eksamid ja seejärel saab töötada telegraafi, morse ja hääle alal. See on selline hobi.
Võimalik on luua ühendusi. Kui tahad kinnitada, siis loomulikult saadan talle oma kaardi, kus
on kõik andmed kirjas ja ta saadab tagasi. Olen seda nii kaua teinud, et raske on midagi uut leida. Kontakt on enam kui 300 riigiga juba loodud ja kinnitatud.
Kas sõbralikud sidemed on loodud ka piiritaguste naabritega?
Sõprus oli siis, kui oli piir, piirivalve, esimene toll. Siis oli lõbus. Kõik olid sõbrad ja sõitsime Eestisse piima järele. Tasapisi hakkasin ka eesti keelt rääkima, kuid siis lagunes kõik. Ka meie toll - see maja seisab veel seal sildi jures, aga alguses juba teisel pool - seal oli väike konteiner. Ja siis seal nad olid Valmierast ja kust nad kõik siia tööle sõitsiid. Keegi suure traktoriga Rūjienast. Pane ööseks maha ja sõida uuesti minema. See oli tore elu. Oli pidupäev, kogunesime tähistama. Noh, see oli 30 aastat tagasi, jah. Nii et praegu käin Eestis väga harva. Nüüd pole enam ka Lilli kaupust. Need tuttavad, kes tol ajal olid, olid ka minuvanused. Kus nad nüüd on - elus, surnud. Rohkem amatööridega käime läbi. Jelgava lähedal on üks väga tugev amatöör ja vahel korraldab ta amatööride kollektiivi kokkutuleku.
Kas Eestis on ka amatööre? Teete koostööd
Just laupäeval peeti Eestis lahtised meistrivõistlused, siis kõik loovad kontakte eestlastega, need Eesti amatöörid - mis nad on, kõik on õhus ja siis on võistlus, kes teatud aja jooksul rohkem kontakte loob. Tegemist on kohaliku üritusega, aga sellel spordialal toimuvad ka maailmameistrivõistlused, need on tavaliselt sügisel. Siis on ühenduste loomine 48 tundi järjest. Noh, nii kaua, kuni sa vastu pead. Kõik oleneb ka sellest, kuidas päike käitub. Päikese aktiivsus võib mõjutada kõiki neid raadiolaineid. Aga samas on tõsiasi, et tegemist on 48-tunnise võistlusega. Juba praegu toimuvad regulaarsed võistlused igal laupäeval, pühapäeval, kui on soovi osaleda.
Ei saa öelda, et siin piirimail maailmaga kontakt puudub.
Oleks kurb, kui mul seda poleks.
Kas olete piiripealse eluga rahul?
Olen terve, mis mul veel vaja on. See kõik siin on enda kätega valmistatud. Suvel tulevad külla lapsed ja lapselapsed, aga maale elama keegi eriti ei torma. Ainult siis tullakse, kui on päikest, soe ja saab ujuda.
Alguses oli raske. Omal ajal tuli Bresiselt selline kõne - kõik maale! Bresis oli põllumajandusminister. Vastasin ka - lahkusin Salaspilsi tuumareaktori töölt, kus töötasin vahetusülemana - tulin põllutööd tegema. Aga kuue, kaheksa aasta pärast, kui olin tüdinenud karjapidamisest, ise kulunud ja vaene, aga samas kõht oli täis. Siiski läksin Riiga tööle, kust läksin pensionile ja nüüd saan siin täiel rinnal elada.
Kes on teie lähimad naabrid?
Siinsamas “Čiekuri” maja - seal raiesmikust edasi oli maja, veel on maja “Pacepļi” – seal ka elati, inimesi oli igal pool. Ma isegi ei tea, kas kõik majad on alles. Need kas ostetakse ära ja lammutatakse ning viiakse minema. Aga ma olen siin ainuke. Järgmine on RitenbergJānis “Klinģeri” maja, see on lähim naaber.
Kas käite Balti tee üritustel?
Peamine, et ma sinna heinamaale midagi ei istuta, sest siin on koht autode parkimiseks (naerab). Seal on sissesõidutee. Peaasi, et vihmasel ajal ei saja, sest muidu saab nalja. Teinekord sai traktoriga autosid välja tirida, aga see oli rohkem alguse asi.
Siin toimub igal aastal Balti tee üritus. Seal on huvitav, kohtuvad mitmed kõrged ülemused, toimuvad kontserdid ja palju muud huvitavat.
Selgub, et tulite 1988. aastal ja kogesite siin Balti teed?
Olin sel ajal lastega Riias. Seisime vabaõhumuuseumi lähisel alal. Mul pole õrna aimugi, kuhu järgmisena lähen. Peaasi, et see toimuks ja kõiki kokku viiks.
Kas sõjaväega koostööd ei tehta?
Jah, oli kutse taotleda kodanikukaitset. Need on sellised ühendused, mis on veidi erinevad. Mobiiltelefone saab segada igal viisil, kuid see lühilaine sidet ei häiri. Ja kui suudad nendega vajalikke objekte või inimesi asutada. Kuid see on tsiviilkaitse mure, kes seda kõike teeb. Alguses oli mõte teha võimas jaam, kutsuda inimesi. On kohti, kus renditakse jaam võistlusteks või lihtsalt - inimene tuleb, tahab Euroopast tööd teha või kuulata, kuidas siin kõlab. Aga kolm last ja maja – see on mult palju aega võtnud. Selles amatööri töös tekkis isegi paus, kui lapsi kasvatasin.
Läheb telefoni järele. Näitab, kui väga konnad tema tiiki armastavad. Noored kükitavad kärnkonna pildistama.
Kas Rūjienas pole ainsatki kärnkonna? (naerab)
Raitis Lazdiņš, maja “Turķi”,
Unguriņi ja Ķoņi ümbrus
Foto: Samanta Lūsīte
Kui kaua te siin elanud olete?
9 aastat. Mina enamasti siin ei ela, siin elab mu isa. Ta peab praegu kuskil metsas olema. Tulin, töötasin ja jälle läksin. Endale on talveks ka vaja.
See näeb välja nagu fantastiline palkhoone. See on ju vana hoone, eks?
Paberite järgi on see 100 aastat. Vanad omanikud olid esimesed, kellel oli siin auto. Siis saadeti omanik siit vist välja, siis võtsid teised üle ja ostsime maja juba neilt. Sellest on möödunud 9 või 10 aastat.
Olen pärit Līgatnest, täpsemalt Lejaslīgatnest. Elasime mõnda aega Riias, siis müüsime korteri maha ja ostsime siia maja. Riias elamine läks liiga kalliks.
Kuidas te selle konkreetse koha ideele tulite?
Emale meeldis siin. Ühel ajal töötas ta Ķoņi veskis õmblejana ja sai selle kandiga kuidagi tuttavaks. Siin on vaikne. Kui me selle maja ostsime, ei saanud siit läbi minna. Seal oli rada, aga kõik selle ümber oli võsastunud.
Maja nimetatakse “Turķi”. Mida tähendab sõna turķi?
Tegelikult ma otsisin, aga pole veel leidnud selle tähendust. Ei ole aega olnud maha istuda ja põhjalikult otsida. Ausalt, kui siin on mets, siis pole üldse aega kodus istuda. Varem olid mul pardid, aga kõige selle õnnetuse tõttu (näitab põlenud küünile) enam ei ole.
Kuidas oli Riiast kolida maale elama? Näiteks kui kaugel on ikkagi lähim pood?
Kui on auto, pole see nii kaugel - üheksa kilomeetrit. Kahetoaline korter linnas pole suurem asi. Siin on vähemalt suvel lahe väljas jalutamas käia. Korteris palava ilmaga elada – ma ei tea. Nagu minu kass Riias – puges vanni alla magama.
Kas tunnete juba kõiki naabreid? Kuidas tundsite end selles kandis?
Päris palju naabreid tulid ise tutvuma. Minu tee lõpus on juba üks maja ja meie metsast läbi sõites on veel kolm maja. Igas majas elab keegi. Georg tuleb aeg-ajalt, suviti elab ta enamasti kohapeal.
Kas käite Balti tee üritustel?
Käisin kord. Enamasti pole aega, igasugused tööd vajavad tegemist. Tuleb maha võtta maja vana katus ja paigaldada uus. See koletis vajab veel lammutamist - (näitab märgatavalt hiljuti põlenud küünile hoovis, maja kõrval). Käed ei tõuse, et lähemale minna. Aasta alguses juhtus kõik. Kui koera poleks olnud, oleks ka maja maha põlenud. Koer ärkas. Uksel polnud võtit, uksed olid kõik lahti, selline valgus... Ma oleks võinud selle kustutada, kui mul oleks olnud tulekustuti. Kui ma parte välja ajasin, sain ise suitsumürgituse ja veetsin paar päeva haiglas. Siin ütles politsei kohe – küll ise süütasid selle. Täpselt nagu naabril ja mitmel majal veel siin – öösel pandi põlema. Peab olema mõni haige inimene, kellele meeldib vaadata, kuidas põleb.
Kas käite Eestis?
Kunagi käisime tihti. Siis, kui Covid-19 algas, lõpetasime sõitmise. Nüüd enamjaolt Rūjienasse, Valmierasse, vahel Riiga. Cēsis. Isa noorem õde elab Cēsises. Õe mees kaotas nägemise ja me sõidame talle appi.
Kas olete ainsad uustulnukad?
Ainuke, kui Eestisse sõites on aida taga paremal pool majake. Väike puumaja. Keegi elab seal umbes 2 aastat. Neid, keda vaja, need on juba teada. Nüüd peate neid külastama. Ma ei mäleta selle teise maja nime, kus teine Juris elab. Aga veel see itaallane, kes küpsetab pitsasid, elab sealpool.
Hille Muska, maja “Luha”,
Lilli ja Penuja ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Hille poole minema ärgitab meid Marge, seepärast järgime tema juhtnööre – kollane maja paremal pool enne Lilli küla.
Marge jutust saime aru, et Te olite seotud Balti keti korraldamisega. Mida Te tegite?
Töötasin 50 aastat Lilli raamatukogus. Läbi aegade on meil Ruhja ja Ķoņiga olnud tihe koostöö. Balti keti osas olid Lätis väga aktiivsed inimesed. Tol ajal oskasid kõik vene keelt, keelebarjääri polnud ja võisime vabalt suhelda. Varem käisid Eesti tantsijad, lauljad regulaarselt Ķoņi rahvamajas.
Just sellest rääkisime ka Marutaga. Ta rõhutas, et sõprus algas kollektiivide külaskäigust ja et varem oligi palju sõprusüritusi. Kas ka Teie võtsite osa mõne kollektiivi tööst?
Muidugi, muidugi. Tantsisin ja olin teatritrupis.
Kas see on Teie sünnikodu?
Mu isa on kohalik, aga ema abiellus siia Saaremaalt. Mu vanemad ehitasid selle koha.
Mis on Teie talu nimi?
Luha. Viipab ühtlasi majale lähedal asuva metsa suunas. Kunagi tulid lätlased läbi selle metsa poodi.
Kas tunnete lätlasi, kes elavad teiselpool piiri?
Piiri lähedal elas üks lätlane Rihards, keda eestlased hüüdsid Ricardoks (naerab). Üldiselt teadsin ma kõiki, kes siin piiri lähistel elasid ja suhted olid kõigiga üsna tihedad. Ilmselt sellepärast, et keelebarjääri polnud ja nende taidluskollektiivide kaudu tundsime kuidagi ka rohkem neid inimesi.
Kas Balti ketist võtsite osa?
Loomulikult, siinsamas seisingi. Kuna töötasin raamatukogus, andsid Viljandi korraldajad mulle ja kultuurimaja juhatajale ülesande valmistada võileibu. Kõik suured Tallinna korraldajad sõitsid ka mööda ja lehvitasid meile. 23. august oli väga palav päev. Üks naine minestas ja siis me viisime ta treppidele varju.
Kas mäletate, kui kaua seisite?
Ei mäleta. Piiripunktis oli suur rahvakogunemine, pidulikud kõned ja suur lõke. Mu Tartu sugulased olid juba sinna läinud. Mul oli vaja lehma lüpsta, seepärast sõitsime mehega veidi hiljem, jätsime auto põllule, mis oli parkimisplatsiks tehtud, ja sealt läksime jalgsi. Meie ees kõndis Edgar Savisaar, kes oli kõige tähtsam korraldaja. Kui üritus lõppes, jõudsid mu Tartu sugulased koju ammu enne meid. Meie aga oma autoga sõitsime kaks sammu, pool tundi ootasime. Mees oli kohutavalt mures, ega auto sedasi üle kuumene. Me sõitsime piirilt tagasi vist küll oma kaks tundi seda juppi, milleks tavaliselt kulus 8 minutit. Selline lõbus tohuvabohu – igal pool kõnnivad inimesed, kõik rõõmsalt elevil, kõik positiivselt ärevad. Aeg-ajalt keegi küsis meilt, ega me hirmu tunne, et keegi võib hakata meid taga kiusama või midagi muud teha, aga hirmutunne oli viimane
mida tunda. See energia oli nii positiivne, oli võimas meeleliigutus. Pärast ametliku ürituse lõppu istusid kõik Tallinna suured koordinaatorid Lilli rahvamaja juures, sõid meie võileibu ja arutasid mitteformaalsel moel, kuidas üritus läks, kuidas õnnestus. Sellist ühist kokkuvõtet siis veel polnud. Meil Lillis on ka Balti keti mälestuskivi. Mul on tegelikult ka palju fotosid tollest ajast.
Kas külastate ka iga-aastaseid Balti keti mälestusüritusi?
Kui noorem olin, käisin aktiivselt igal aastal. Mulle meeldib, kuidas Läti pool igal aastal lillevaiba teeb. Läti pool on üldse alati väga aktiivselt 23. augusti üritust koordineerinud. Meie siinpool piiri nii aktiivsed polnud.
Kuidas on elada Lillis, kuue kilomeetri kaugusel piirist?
Kahjuks väheneb siin elanike arv iga aastaga. See on vist viimane aasta, kui see küla kultuuritoetust saab. Meil on külaselts, aga noori aktiivseid inimesi on minimaalselt. Siin pole tööd. Lähimad töökohad on Karksi-Nuias, 20 kilomeetri kaugusel siit. Teine võimalus on sõita tööle Viljandisse. Kultuurisidemed, kui ongi, siis Karksi ja Ķoņi või Ruhja vahel, aga Lillis pole enam ei raamatukogu ega kultuurimaja, mis varem Balti keti valdkonda ja muid kultuuriasju koordineeris. Sellest pole midagi enam alles.
Läti poolel on elanikel väga tore tava panna tee äärde küünlaid või süüdata lõke. Kas midagi sarnast toimub ka Eesti poolel?
Lõkkeid pole, aga küünlaid ikka teeveertesse pannakse. Kui sellest ideest inimestele laiemalt rääkida, suurem osa heal meelel kindlasti teeks seda, aga keegi peab inimeste poole pöörduma. Need, kes soovivad ja võivad, lähevad 23. augustil piiripunkti.
Ükskord sattusime raamatukogu kolleegidega Euroopa reisilt tagasi täpselt 23. augustil. Siis oli küll tunne, et kõikjal on lõkked ja valgus. Võib-olla langes see mõnele ümmargusele aastapäevale, aga see oli võimas – tee ääres oli väga palju lõkkeid ja rahvarõivais inimesi. Mulle tundub, et lätlased on kõige selle korraldamises palju aktiivsemad kui eestlased.
Kaiva Medne, maja “Lejastiskas”,
Lode ja Arakste ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Mis on teie kodu nimi?
Lejastiskas
Ja mis on teie nimi?
Kaiva Medne.
Kui kaua teie siin elanud olete?
Juba kümme aastat.
Kust te kolisite?
See on minu vanaisa omand. Ema elas siin. Ema suri ja nüüd olen mina siin.
Kas tundsite naabruskonda ja naabreid?
Kõik on siin tuttavad.
Kas käite Eestis?
Käin väga harva.
Mis on teie jaoks naabriks olemise juures kõige tähtsam?
Vestlused, omavaheline suhtlus. Kui vajad abi, võid minna naabri juurde ja ta aitab sind. Kas või soola annab.
Eestis ei jõua liiga tihti käia?
Mõnikord basseinis. See võtab umbes 15 minutit. Rūjienasse on sõita sama kaugel kui Eestisse basseini .
Mis tunne on elada Rūjienast, Valmierast kaugemal?
Valikuvõimalusi pole. Kui on auto olemas, saab elada.
Kas mõtlesite mõnele muule elukohale?
Ei. Ikka maal, maal! (naerab)
Mis on see, mis maal köidab kõige rohkem?
Loodus, vaikus.
Kas talvel pole raske?
Oleneb lume hulgast.
Mis aastaaeg on teie lemmik?
Kevad, kui loodus ärkab. Ka praegu on see võilillehooaeg väga ilus.
Millisele kontserdile lähete?
Bīriņi lossi.
Nii et saate oma kultuurielu täita ka piiril elades?
Jah, ma laulan ka ise ansamblis.
Millises ansamblis?
“Rūjmalietes”.
Võib-olla on midagi, mida ma ei küsinud, aga mida teie sooviksite lisada teemal naabriks olemine ja siin piiril elamine?
Ma ei oska isegi öelda, peaksin selle peale
mõtlema ja vastused ette valmistama (naerab).
Ehk piisab pildistamisest? (Naerab)
Kuidas teie koeri kutsutakse?
Reksis, Morgans ja Oto on veel nii väike. Ma ei tea, kuhu ta põgenes. Ta on näriline, selline 4-kuune.
Mis kell teie kontsert algab?
Kontsert on üldiselt kell kolm, aga me tahame minna veidi varem.
Kuhu meie veel saaksime vestlusele minna?
Tuleb natuke edasi liikuda. Seal elab Juris Sniegs, ehk saab seal juttu rääkida. Sest teisi maju seal enam pole. Noh, võib-olla peaksite minema Eestisse, Arakstele.
Kas tunnete seal kedagi?
Tunnen seal vist palju inimesi. Kui sinna lähete, kasvõi kesklinna. Kesklinnas ei toimu enam suurt midagi. Ja sinnapoole jääb Ezernieki või Ezerkrasti või kuidas seda maja seal kutsutakse. Seal vist elatakse. Vist üks mees ja üks naine.
Una Ripīte, maja “Smilškalni”,
Lode ja Arakste ümbrus
Foto: Elizabete Zariņa
Esmakordselt tuleme ajal, mil käed on tööd täis. Haaba kohev lendab ringi ja näeb välja nagu midagi muinasjutust. Aeg on lapselaps magama panna ja täna tuleb veel koju Riiga sõita, nii et Una vestleb meiega lühidalt ja lepime kokku, et läheme talle pärastlõunal külla.
Kui kaunilt hooldatud maja teil on!
Sellist sauna teeme, aga ei tea, mitu aastat juba. Mu kaks tütart elavad Rūjienas. Nad on ehk pigem piiriäärsed elanikud. See on muidugi loogiline, et tahame Riiast maale tulla.
Ei tundu väga kaugel?
Ma ei tea, kas see on kaugel. On teisigi, kes Riiast Latgalisse lähevad. Ma lohutan end sellega (naerab). Et mina sõidan poolteist tundi, aga mõni sõidab kolm tundi. Riias elades käivad paljud näiteks ka minu kontorist maale. Näiteks nad käivad Balvis! Igal laupäeval, pühapäeval käivad Balvis. Siis ma endamisi mõtlen, et ma läheks hulluks (naerab)! Kogu talve käivad Balvis! Ja siis keegi teine käib Ludzas, Preiļis. Kogu talveperioodi! Ma mõtlen – issand jumal küll. Talvel oleme siin väga harva. Ei, kui isa veel elas, siis jah, siis ikka käisime jõuludeks. Tütar küll rohkem. Ta elab Rūjienas, käis vanaisa juures küttepuid tegemas ja nii edasi. Ja paljud inimesed käivad maal! Näiteks Rubenes.
Meil on siin igal aastal lind. Ma arvasin, et teda pole seal, aga ta on siin.
Naersime abikaasaga – kui asfalttee tuleb, siis elame väga šikilt. Arakstes juba elatakse. Nüüd käib mõisa restaureerimine. Me tahame abikaasaga alati vaatama minna, aga kui siia tuleme, siis ei jõua me kuhugi, käime ainult Laņģis ujumas.
Kas Eestis käite tihti ?
Me käime, jah, me käime basseinis. Aga me teeme seda harva. Mõnel puhkuse päeval, kui oleme siin kolm-neli päeva. Olime ka Eestis ekskursioonil.
Kuhu te veel soovitate meil minna?
Sõitke Arakste poole. Vasakul pool on selline suur talu. Tean, et seal kasvatati istikuid ja kunagi käisin seal, aga ma ei tea, kas nad praegu kasvatavad. Oh, ja siis on Una kohe Eesti piiril. Ta töötab ka vallas. Tean ka, et see on vasakul, kohe Eesti piiri kõrval.
~4h pärast
Oleme teie juures just kõige kaunimal lillede õitsemise ajal.
Eelmisel aastal külmusid sõstrad, kõik külmus ära. Aga sel aastal õitsevad kõik nii palju, nii palju. Õunapuud on imelised, jah. Saatsin juba lastele pilte.
Jah, kirjutage, las tulevad siia!
Jah, ma juba ütlesin – varajane kartul tuleb maha panna. Istutasime juba paar nädalat tagasi umbes neli vagu, aga nüüd toodi meile varajane sort.
Mis on teie nimi? Me ei tutvustanud üksteist üldse.
Una.
Ah, teie olete ka Una! Kohtusime täna teise Unaga.
No jah, ma just ütlesin – Arakstes vasakul pool, kohe viimane maja piiril.
Eelviimane! Viimane on koht, kus Ilga hobustega elab. Ja Unal on eelviimane maja. Ja mis on teie perekonnanimi?
Ripīte
Ma pole sellist perekonnanime kuulnud
Jah, me oleme ainsad. Mu mees oli selle üle uhke. Kui me kohtama hakkasime, ütles ta, aga ma ei uskunud seda (naerab). Vaatasin kohe telefoniraamatusse ja ei leidnud kedagi teist.
Ja nii ongi, et te pole ikka veel kedagi leidnud?
Ei, ei, ei leidnud!
Kas mingi muudatus toimus ühel hetkel? Äkki mingi ümberkirjutamine?
Jah, seda ma mõtlesin! Või Upīte või midagi sellist. Ma tean, et mu tütre sõbrannal oli sarnane asi – nende perekonnanimi oli kogu aeg Lācis ja nüüd on Locis. Minu mehel ka – tema isa perekonnanimi oli Ripīts aga minu mehe perekonnanimi - Ripītis. Lõpp on erinev, jah.
Teie mees on siit pärit?
Mees on pärit Valdemārpilsist, Kurzeme kandist. Ja mul on siin esivanemad. Siin elasid mu nõod, aga mina ise sündisin ja kasvasin Riias. Aga nagu ma ütlesin – isa sai need kinnistud tagasi ja siis ta tuli siia.
Ja kes arendab seda karjääri? Teie?
Jah, väimees, tütar, isa. Küllap on ka siin liiva ja killustikku. Ta otsis sealt killustikku. Kõik pole killustik - et seal, kus kaevatakse, seal on kohe killustik, aga seal on kuidagi osaliselt killustik, osaliselt liiv. Noh, aga kuidas arendame. Nad tahtsid neid tiike rohkem.
Kas te seal ujumas käite?
Käisime, aga seal mulle eriti ei meeldi, sest sinna lasti kala sisse. Vist linask lasti sisse ja see ei meeldi mulle eriti. Eelistan Laņģi puhtas vees käia. Alguses oli tiik ka väga puhas, aga nüüd vajab tiik puhastamist. See hakkab õitsema. Vesi on seal üldiselt väga külm. Tundub, et see on sügav.
(naerab pildistamisprotsessi üle) ei, tõesti, pildistate nagu modelli.
Jah, aga täna on meil ainult paar fotograafi, aga eelmine kord oli meiega umbes kuus-seitse noort inimest. Need on Rūjiena fotorühma noored koos oma õpetajaga.
Ah, Rūjiena kooli õpetaja?
Ei, kultuurimajas on fotograafide - uus meedia rühm.
Oi kui tore! Kunagi käisin ka rühmas.
Nad käivad igal aastal Jaapanis ja osalevad fotofestivalil.
Suurepärane! Fotograafia oli minu jaoks lapsepõlveunistus. Käisin seal natuke, aga ma ei tea ka, miks see kõik lõppes. Isa ostis tol ajal nii laheda kaamera. Kõigil olid need pisikesed, aga minul oli selline Zenit. Aga nii see kõik lõppes.
Mis on teie hobid?
Oh, mul on nii palju hobisid, et ma ei jõua kõigega sammu pidada. Noh, ma koon palju. Talvel üldiselt - töö, kudumine, töö, kudumine. Noh, me oleme kahekesi Riiga jäänud ja millega siis tegeleda?
Mida te koote?
Kampsuneid, mütse, kõik lastele on minu kootud.
Kõlab, et siin võiks avada kudumisklubi, sest oleme kudujaid kohanud mitmes kohas.
Nüüd arvan, et see on üldiselt väga populaarne, sest saab väga ilusaid lõngu. Mida ma nooruses kudusin - oh õudust – millistest materjalidest ma pole kudunud! Igasugustest tükkidest. Nüüd on nii kaunid lõngad. Ainuke asi on see, et lõng on kallis, kuid oodake soodustusi.
Aga lõngad on olemas...ma juba mõtlen need lastele päranduseks jätta. Kellele jätta (naerab)? Ma arvan, et ma ei jõua oma elus nii palju kududa, kuni lõng otsa saab! Kui pensionile jään, siis koon tekke, aga nüüd on mul järjekord. Miks sa talle kood? Kuhu see kapsun jäi? Sa lubasid mulle (naerab)!
Kui tihti te siiapoole tulete?
Kui isa veel elas, siis enam-vähem igal laupäeval, pühapäeval, aga nüüd, kuna abikaasal on vahetustega töö, on valves, siis harvem. Püüame nii palju kui võimalik. Suvel Riias ei taha olla. Mis sa teed selle teleka puldiga, nende kudumisvarrastega. Juba on tunda, et peale talve on füüsiline vorm selline, et vaja trenni teha.
Alda Meirēna, maja “Kalniņi 2”,
Lode ja Arakste ümbrus
Foto: Elizabete Zariņa
Mis on teie nimi?
Alda Meirēna
Kui kaua te siin elanud olete?
Noh, sellest saab 20 aastat
Kas olete kohalik?
Olen sündinud Lejastontes, samuti Lodes vallas. Seal pole enam maja. Ja siis elasin mõnda aega vanas Lode koolis. Ja siis - ma olin umbes 11-aastane? - kolisime Lode "Muižnieki" majja. Kui vaba Läti sai alguse, aeti meid sealt välja ja siis ostsime selle maja.
Ja kuidas arvate, kas jääte siia Lode kanti?
Olen juba maailmas ringi rännanud. Ei ole nii, et ma kogu aeg siin elan.
Kus te olite?
Viibisin kaua aega Rūjienas ja siis läksin hetkeks Riiga ja siis sain aru, et ei, siin on kõige parem.
Mis on teie maja nimi?
Kalniņi 2, sest Lodes on ka "Kalniņi" ja "Kalniņi 1". See maja on Kalniņi 2
Kus see Kalniņi maja on?
Maja asub mäe otsas.
Kuhu me veel saaksime külla minna?
Külastage Dārznieki maja. Mõnikord nad tulevad sinna, kuid üldiselt ei ela seal kedagi.
Ja võite minna Ilga juurde. Ka Una juurde. Ilgal on minu meelest maja Sudmalas.
Seal paremal pool on kaks maja.
Kas need on teie lambad? Äkki lähme tere ütlema?
Tuleb aknast sisse ronida, uks on maha löödud.
Nad tundsid teid ära!
Nad ootavad mult loomatoitu.
Mitu lammast teil on?
Vähe on jäänud. Likvideerisin. Nüüd on jäänud üheksa emmet ja selle aasta talled ja siis on kõik, lõpetan.
Kas kasvatasite villa pärast?
Peamiselt liha jaoks. Kellelegi pole villa vaja.
Nad on väga jutukad.
Nad on valjud, jah. Tuleb vaid kohale tulla, nii on suud lahti. Ja igaühel on erinev hääl.
Kui kaua olete lammastega tegelenud?
Ma arvan, et rohkem kui kümme aastat. Siis kui ma siia tulin, hakkasin juurvilju kasvatama. Kasvatasin kurke, terve mäe, kellelgi polnud vaja. Ühele liiga väike, teisele kõver, oli igasuguseid vigu. Kasvatasin porgandeid, ka suure mäe ja kaevasin need talveks maa sisse – siis kevadel lihtsalt kõik hunnikud kündsin üles. Kellelegi pole seda vaja. Alustan siis seemikutega. Päris mitme aasta jooksul. Sellepärast on mul need kaks suurt
kasvuhoonet. Seal hoitakse nüüd heina ja seal elasid lambad.
Mis oli kõige suurem lammaste koguarv?
Oh, umbes 125 lammast.
Olime just Liene juures ja ta rääkis huntidest. Kas hundid külastavad ka teid?
Mul käis hunte umbes kolm korda. Esimest korda oli sellel põllul, kus elektrikarjus oli - hommikukuks rebisid kaks lammast. Siis oli teine kord, läksime kohvi jooma, siis kohe kasvuhoonete taga rebiti keset päeva lammas laiali. Ja siis lihtsalt kõndisin lammastega koos. Karjatasin väljas, tund aega, kaks tundi ja siis lauta tagasi. Ja siis ma tüdinesin sellest kõndimisest... kolm korda päevas käisin nendega karjamaal.... Ei saa kuhugi minna, ega ära sõita. Ja sa ei saa isegi kohvi jooma minna. Kaks korda nägin hunti. Karjatasin lambaid seal üle tee, kui vaatan – ronib seal rohus. Ma ei saanud algusest aru, mis see on. Hakkasin karjuma – jooksis metsa ära. Peale seda lasin lambad teist korda karjalmaale, läksin nende poole ja vaatan - hunt seisab metsaservas ja ootab, millal nad tulevad.
Kas te ise ei karda?
Ma ei jõudnud kartma hakata.
Ja teil on veel kanad.
Need suured kasvuhooned olid kunagi istikuid täis, aga kui lammastega tegelema hakkasime, ei saanud ma enam seda tööd jätkata.
Aga see on ka teie põhitöö?
Praegu jah, nüüd pensionil. Nõukogude ajal töötasin poes 21 aastat - nii Rūjienas kui Lodel. Töötasin poes 21 aastat ja siis tegin midagi muud. Nüüd on laudas pullid. Rohkem poeg võttis neid, mina neile ainult süüa annan. Ma ei teeks midagi ilma oma poegadeta. Koos kogu metsaga on meil 20 hektarit.
Ma ei jõua igavleda. Sügisel ootan, millal saan puhata - siis istun ja koon. Suvel tegutsen
väljas. Igav pole. Talvel rohkem koon. Kellelegi küpsetan koogi, kui vaja. Ma ei tee palju reklaami, sest mul ei olnud aega sellega kogu aeg tegeleda, aga teen seda oma lähedaste jaoks.
Kas teie naabritega saate hästi läbi?
Meil ei ole palju naabreid. Eesti poolel on veel Ilga. Samuti üksik naine. Nii riisume koos heina, sõidame traktoritega. Ilgal on hobused, võite ka talle külla minna.
Kes sealpool elab?
Ma arvan, et seal ei ela keegi. Seal oli tädi, kes on umbes 90-aastane ja on juba hooldekodus. Võib-olla on ta suvel kodus, aga talvel oli ta hooldekodus.
Kas käite sageli Rūjienas või Eestis?
Käime koos Agritaga Eestis basseinis.
Kutsume teid viktoriinile, mille plaanime sel suvel korraldada. Äkki võiksid luua Agritaga ja teiste naabritega ühise meeskonna.
Agrita on tark, lahendab ristsõnu, mina aga mitte (naerab).
Milline muusika teile meeldib?
Erinevad stiilid. Juulis lähen Siguldasse tšellist Hauseri kontserdile. Mulle meeldib Hauser.
Käisime just Melo-M kontserdil Valmiera Kultuurikeskuses.
Mis on teie koera nimi?
Pipar. Ta oli väike must Pipar. Minu eelmise koera sõid hundid ära. Põõsaste taga, põllul. Hommikul käisime ümber aida, tema jooksis kaasa. Küsisin ka - kas tuled sisse? Ta ei tulnud sisse ja kell kümme polnud enam kedagi tulemas. Leidsime alles nädala pärast. Ei, isegi rohkem. Kadus 28. novembril ja leidsime enne jõule. Peaaegu kuu aega. Sest sel päeval sadas lund. Käisin siin ikka põldudel ringi, ei näinud midagi. Ja enne jõule käisin kuuske toomas ja põllul plekk. Karu pole ma näinud. Ei tahaks näha ka.
Kas käite Balti teel, Unguriņis?
Mitte igal aastal. Sel aastal see tõenäoliselt juhtub.
Kas teile meeldib maal elada?
Jah, ma ei taha linnas elada.
Kas sidega pole probleeme?
Ei, meil on väga hea internet. Mu tütar tuli Covid-19 ajal koju ja siit töötas. Pole häda midagi.
Liene Zemzare, maja “Vīķkalni”,
Lode ja Arakste ümbrus
Foto: Elizabete Zariņa
Meie tee näituse loomisega seotud inimesteni kujuneb iseenesest, tuginedes meie sõprade vihjetele meie lähimate naabrite ja sõprade kohta. "Vīķkalnis", Arakste pool, jõuame neid juhiseid järgides vestluseni Aijaga – Liene ja Ingmarsi naabriga umbes kilomeetri kaugusel: « Siis on meil siin ikka väga toredad naabrid – Zemzari paar – Ingmar ja Lienīte. Minge sama teed otse üles. Väga toredad inimesed. Igakülgsed, targad. Vanasti oli nii, et kui me midagi ei teadnud, siis küsisime Lienīte käest. Kui Lienīte ei teadnud, siis ta küsis Ingmarilt. Nemad on ka Lodes uustulnukad.»
Täpselt kilomeetri pärast põrutasime sissesõidutee õigesse otsa ja ilusal pärastlõunal võtab Liene meid "Vīķkalnis" vastu koos kauni väikese koeraga, kes, nagu ta hiljem naeratades ütleb, ei täida käsklusi ega midagi, ta on lihtsalt armas.
Kui kaua olete «Vīķkalnis» elanud?
Olen elanud siin 15 aastat koos oma mehe ja tütrega. Tütar on osaliselt kolinud Riiga, sest on alustanud õpinguid. Mina töötan Valmieras ja mu abikaasa töötab Rūjienas ja Riias. Oleme sellised reisijad. Me tuleme siia ainult magama (naerab).
Kas sõitmine pole keeruline?
Ei, sest meile mõlemale meeldib meie töö. Mu mees on muusik, mina arst, nii et see sõitmine meile mingeid raskusi ei tee. Meie kasutame selle poole teed (näitab). See on parem kui Lode tee.
Meil poleks kunagi tulnud pähegi seda teed tulla, aga teie naabrinaine Aija julgustas meid teile külla tulema.
Töötasime Aijaga koos Lode hooldekodus, kuid siis läksin mina Valmiera haiglasse ja tema Rūja hooldekodusse. Mõlemad samaaegselt.
Enne seda käisime Agrita juures ka külas.
Jah, Agrita on ka meie sõber. Agrita oli esimene inimene, keda ma siia elama tulles kohtasin. Tulin kaugelt, Liepājast.
Mu mees on pärit Riiast ja siis saime vaikselt siinsete inimestega tuttavaks. Agrital olid tol ajal veel lehmad. Meie tütar oli väike ja me käisime tema juures piima järel. Mäletan, et jalutasime umbes tund aega sinna ja tund ja kümme minutit – tagasi. Nüüd on jalgsi viis kuni kuus minutit (naerab)
Agrita võttis meid vastu rabarberileivaga, kuid ta isegi ei teadnud, et me tuleme. Kas te teate, kes elas siin enne teid?
Jah. Kui me veel abielus ei olnud, ostis selle maja mu abikaasa – ma arvan, et see oli 2005. aastal, kui oli suur torm. Ta käis siin just suviti ja naine, kelle vanemad siin elasid ja surid, pani maja müüki ja läks ise Valmierasse elama. Siis ostis mu abikaasa oma nooruslikus uljuses ka vastasmaja. Ta mõtles varasid ühendada, ja seda maja taastab nüüd aeglaselt tema sõber, meie pulma tunnistaja. Katus sai vahetatud. Mõttega võib-olla siin suviti elada.
Nii et teid ei häiri kaugus?
Ei, kuna töötan päevatööna – juhin kahte osakonda – töötan iga päev ja sõidan ka iga päev tööle. Mu abikaasa töö on episoodilisem - muusikakool ja kontserdid Riias, nii et need reisid on tema jaoks harvemad, kuid pikemad.
Me ei ole veel väsinud ja tüdinud. Ma arvan, et see on lihtsalt eluperiood. Kui saame aru, et ehk piisab, siis teeme midagi muud, otsime teise töö. Siis näeme.
Arakste on teie lähedal. Kas käite seal sageli?
Sõidan palju rattaga. Koera pärast, sest ta peab vanemaks saades ringi liikuma - läheb aina paksemaks ja siis jalutame ja sõidame rattaga ja loomulikult hoiame naabritega ühendust. Käime üksteise tähtpäevadel. Agrita on kõige püüdlikum – ta tuleb kõikidele tähtpäevadele. Teisipäeval on mehel nimepäev ja ta tuleb kindlasti ja ma arvestan sellega. Agrita sünnipäev on aprillinaljapäeval ja siis ma tean, et põhimõtteliselt, kui naabreid pole terve talve nähtud, siis 1. aprill on see päev, mil me kõik tema juures saame kokku ja siis lobiseme ja saame teada igasuguseid uudiseid.
Tuleb välja, et teie naabrid on rohkem väljaspool Arakste keskust?
Tegelikkuses sellist keskust pole. Kõik majad on seal tühjad. Siin tiigi ääres asuv Ezermaļi maja on tühi. Elas üks üksik tädi. Tal on lapsed välismaal ja ta suri siin Lode hooldekodus ja nüüd on maja tühi. Edasi on ka Purmaļi maja tühi. Noh sellist keskust enam pole. Nagu ma ütlen, elan ma Arakstes, aga samas olen Arakstes ja ei ole ka.
Kui tihti teie Eestis käite?
Eestis käime ostlemas sagedamini kui Rūjienas. Eriti nädalavahetustel. Eile me ei käinud, aga tavaliselt igal laupäeval käime kiiresti Abjas või siis natuke kaugemal Viljandis.
Kui kaugel on Abja «Vīķkalni» majast?
See on ilmselt 13 kilomeetrit See on lähemal kui Rūjiena. Ostsime sellise korraliku Eesti kaardiraamatu ja aegapidi oleme kõiksugu huvitavaid radasid uudistanud ja mööda Viljandit ringi rännanud. Oleme leidnud igasuguseid huvitavaid kohti. Sest Eesti kohta on vähe infot ja kõik on mingis võõrkeeles (naerab). Nii avastasime Eesti. Jah, sõidame tihti.
Kas teil on mõni lemmiktoode, mida Eestist ostate?
Oleme avastanud nagu Nopri juustud. Selline kohalik juustutegija neil. Ostame neid siis ja kasutame ka kingitustena, reisileivana, kui kuhugi minema peame.
Ķoņis «Sinepes» majas kohtusime Laila Lūsītega, kes rääkis ka, et käib Eestis nii ostlemas kui ka talle meeldib loodus ja meeldib kasutada Eesti soode loodusradu.
Loodusradadest rääkides – kui me Ingmariga just kohtusime, tõi ta mind talvel siia. Oli esimene jaanuar, oli miinus 15 kraadi, palju lund. Minu jaoks, kes pärit Liepājast, see oli omamoodi šokk, sest nii palju lund polnud ma üldse kunagi näinud ja oli ka ebatavaliselt külm, sest Liepājas tavaliselt nii külm ei ole, vähemalt neil aastatel ei olnud. Ja ta viis mind sinna, kus Abjast ära keerates on selline Lille - väike küla ja seal on ka see rabarada.
Jah, Laila ka rääkis sellest.
Jah, ja siis jalutasime selle väikese ringi seal. Mul olid kontsaga saapad, aga see mind muidugi ei seganud. See oli nii imeline! Siis jalutasime ringi, saime aru, et küllap elame koos. Läksin järgmisel
päeval Liepājasse ja seal oli miinus 2 kraadi, aga ma külmetasin seal end nii kohutavalt ära, sest seal on hoopis teine kliima ja õhuniiskus.
Ja siis sain aru, et võib-olla see on koht, kus ma tahan elada ja et see kõik on väljakannatatav. Et saab kõrgetel kontsadel läbi soorada käia, et külm ka eriti ei sega. Mul ei olnud mütsi ega midagi, noh nagu sellisel preilil. Jah, see on sooradadest rääkides. Raja lõpus on pruuni veega rabajärv ja kui me seal olime, kostis jääl selline hääl nagu see külma käes murduks.
Mis tunded on Liepājast Põhja-Vidzemesse kolides?
Ei ole nii, et ma olen päriselt ära läinud, sest mul on seal veel maja, mille olen välja üürinud ja ma käin seal kord aastas, sest seal on mul kõik sugulased, sealhulgas pere ja maetud vanaema. Liepāja jääb südamesse igaveseks. Ühest küljest on nostalgia, aga sinna minnes läheb see üle, sest praegune Liepāja pole minu Liepāja. Elasin seal 26 aastat ja see oli hoopis teine Liepāja. Nüüd on Liepāja väga ilus - korras ja imeline, aga ma mäletan seda teistsugust. Rohkemate inimestega. Naabrid, lapsed. Lapsi oli palju. Mäletan suveõhtuid. Elasin päris kesklinnas, vanalinnas kõik hoovid olid lapsi täis. Meie tänav oli sillutatud ja autod sõitsid sealsamas. Nüüd on näiteks õhtul kell seitse – ja vaikus, kedagi pole. Lähed välja ja mõtled – kas kuhugi minna? Ei lähe? Kuhu sa lähed? Selline steriilne puhas, aga väga tühi tunne. Ma igatsen neid aegu rohkem kui Liepājat ennast.
Liepājas seevastu leedulastega naabriks olemine.
Jah, Palanga ja Klaipėda on kohe kõrvuti ja nii nagu meil on siin Eesti turistid, nii on neil Leedust. Oli aeg, mil eestlastel oli siin odavam sisseoste teha ja seetõttu neid palju siia sõitis. Aga ma arvan, et enam mitte nii palju. Samuti Valmiera ehituspoes Depo - ühel hetkel oli nagu hooaeg alanud ja kõik Eesti autod poe ette tulnud. Abikaasa naeris, et pool Eestit ehitatakse Depo materjalidest. Aga nüüd on nad kuidagi maha rahunenud, võib-olla on hinnad ühtlustunud.
Kas teil on kariloomad?
Mul on kaks kitse alles. Omal ajal oli mul 55 kitse. On olemas ait (näitab). Alustasime seda naljana. Üks tädi kinkis meile kitse. Juhtus nii, et sõitsime selle naisega meie autos koos ja ta istus tagaistmel ning meie mehega rääkisime nii, et hee hee, ha ha, noh näe, kuidas meil maal on! See oli esimene aasta maal ja saaksime kariloomi pidada. Tal olid kitsed. Naersin, et jah, äkki saaks kitse pidada, saaks seda lüpsta, oleks piima. Aga see oli nagu nali. Ta läks koju, istus ja mõtles ning otsustas meile kitse kinkida. Täiskasvanud kits, lüpsmiseks valmis. Lüpsta ma muidugi ei osanud, aga õppisin ja sain sellega päris hästi hakkama. Ja asi oli selles, et oma siiruses oli ta andnud parima kitse, mis üldse olla sai. Ta oli sõnakuulelik - seisis, kui teda lüpsti, ja siis ma mõtlesin, et kõik kitsed on sellised ja tore - mul on kitsi vaja! Ja siis loomulikult ilmub meile üks sokk, sest kuidas siis lapsed tulevad, kui sokku pole! Hakkasime kuulutustest otsima. Siis järsku – oh, seal müüakse tõukitsi! Siis ostsime veel ja esimesel sügisel oli meil juba seitse kitse. Muidugi toimus kevadel demograafiline plahvatus. Töötasin sel ajal Lodel, vaba aega oli palju ja loomulikult tegin juustu. Minul läks kõik väga hästi ja peale Valmierasse lahkumist läksime lihatõugu kitsede peale üle, sest neid kõiki lüpsta ja piima ümber töödelda oli juba ebareaalne. Aga põhimõtteliselt lõppes see kõik üsna loomulikult, sest siin on Eesti piir ja siin on hundid. Kitsedele oli raske piire seada ja nad elasid lihtsalt omaette. Ja juhtus nii, et hundid viisid meilt igal aastal ühe-kaks kitse ära, aga kolm aastat tagasi, sügisel, rebiti kõik kitsed kahe õhtuga. Sel ajal oli meil umbes 37 kitse. See oli kohutav. Mul on selline trauma, et ma lihtsalt ei saa sellest eemale. Ingmars ütles – noh võib-olla nüüd võtame mõne kite, mõne lamba, aga mina ei taha. Mul on jäänud kaks kitse, kes need kaks rünnakut üle elasid. Nad said kaks korda kaelst hammustada ja nad on minu jaoks superkitsed. Noh neile on antud eluaegset leiba, pensionile läksid.
Ilga Šmite, maja “Sudmalas”,
Lode ja Arakste ümbrus
Foto: Elizabete Zariņa
Meie tee näituse loomisega seotud inimesteni kujuneb iseenesest, järgides vestluspartnerite vihjeid lähimate naabrite ja sõprade kohta. Kaunis kunstiteose vääriline silt viib teeotsale "Sudmala" majja. Seal kasutatakse hobukäru rattaid ja on selge, et koht on õige, sest kõik naabrid, keda me varem kohtasime, olid ka Ilgast rääkides hobuseid maininud. Kohtume keset hoovi Ilga ŠMITE-ga ning alustame pikka ja ilusat jalutuskäiku läbi erinevate hobuseteemaliste kaunistustega kaunistatud hoolitsetud hoovi.
Kui kaua te siin elanud olete?
Umbes 34 aastat. Kui tulin, ei saanud ma sinna lauta minna (näitab küüni poole) - seal olid mehesuurused ohakad. Maja oli kolhoosi oma, sellel polnud ka aknaid. Oleme kõigega võidelnud. Lapsed on aidanud, aga nad kõik on nüüd kuskil maailmas. Peast on läbi käinud mõte, et peaks kõik maha müüma. Ja siis mõtlen uuesti – kuhu ma lähen? Ka vana puud ei saa ümber istutada, peab siis siia jääma. Ma otsin, et äkki keegi soovib osta, ja ma olen nagu boonus (naerab). Seal on eraldi kööginurk ja kaks tuba ning siis on veel umbes viis tuba. Tütar kutsus mind Iirimaale elama, aga ma elasin seal ühe kuu ja ütlesin – ei, ei! Pigem oleksin siin hooldekodus, aga mitte seal.
Kuidas valisite selle asukoha?
Kolhoosi esimehel Ķigulis Guntisel oli naine Edīte. Õppisime koos temaga Smiltene tehnikumis.
Mu elu tegi suure pöörde ja ma ei teadnud, kuhu poole minna, ja ta ütles: «Tule! Meil on hobused!" Minu jaoks on nii – kus on hobused, seal olen mina. Nii ma siia elama tulin ja olen siiani hobustega. Jah, ma arvan, et nad on minuga koos ka seal, kuhu viiakse jalad eespool. Olen sündinud hobuseaastal. Ja nii see elus on - tõmbad, tõmbad, tõmbad ja kui ei saa, siis on käru kraavis ja oled teisel pool ja läbi.
Nii et siin piiril oli tegevust juba kõvasti?
Oh, mis siin pole juhtunud! Siin oli seafarm, 400 siga. Sellest me alustasime. Siia elama tulles pidin nende eest hoolitsema. Kui kõik hakkas otsapidi minema, võtsime kümme emist ja alustasime sellega erastamist. Põrsad sündisid, meil polnud neid millegagi toita, noh, nii me elasime.
Peale põrsaste – mis meil oli – oli saekaater. Mida meil pole olnud, seda võiksite mult küsida! Siin polnud kanu ega lambaid. Kõik muu on olnud. On olnud 30 lehma, 300 küülikut.
Kas need on teie hobused?
Jah, minu omad. See on Heera, see on Veluur, see on Ilionoisa, see on Vilande ja see on minu hiir ja see on minu beebi, Kurkumiņš. Mul oli 15 hobust. Noh, nii ma siin võitlen. Ja neid oleks kõige rohkem kahju jätta. Õige, Kurkum? Kurkum on eelmise aasta kummel.
Kas hoiate hobuseid oma rõõmuks?
Oli aeg, mil tegelesin spordiga. 50 aastat. Kui kolhoosi ajal hobused ära viidi, oli südames sügav valu. Ma tulin siia, et sellest kõigest eemale saada, aga sa ei pääse sellest, mis on sinu südames. Kunagi sai hobust treenida ja välismaale müüa, aga nüüd on ajad, kus kellelgi pole midagi vaja. Kõik kardavad ega tea, mis homme juhtub.
See (näitab ühele hobusele) on kaheaastane ja too on ka väike - kolmeaastane. Pean tööle minema, aga tegin siin jääl veebruari lõpus õlale natuke haiget. Nüüd saan kätt tõsta, aga valu oli nii tugev, et ma ei saanud isegi magada. Arvasin alati, et tagumik on raskem, aga tuleb välja, et pea. Siis hakkasin mõtlema, et kuidas see pea raskemaks on läinud, aga tuleb välja, et sinna on tarkust kogunenud (naerab).
Kas hobuste ja inimeste iseloomud on sarnased?
Nii palju, kui on hobuseid, nii palju on iseloome. Näiteks see – kõik tulevad uksest sisse, aga tema seisab uksel ja nüüd valib – see tuleb sisse, see ei tule. Ja hammustab! Sinna võiks veel palju kirjutada, kui oleks, kes kirjutaks.
Kes teie hobustest on peamine?
Muidugi minu tahtmatult hall – see on tema värv (naerab). Ta jääb üldiselt halliks, aga ma panin talle juba sellise nime. Suur, aga ta on alles kolmeaastane, täitsa beebi veel. Eks, Bubi? Oh, kuidas nad täna ümber tiigi jooksid! Üks puherdas maas, teine vees kuni keskpaigani. Kui nad on mudased, siis parmud ei tule kallale. Minu isa oli samuti 16 aastat kolhoosiajal hobusekasvataja. See oli Mālpilsis. Praktiliselt kasvasin üles hobuse jalge vahel. Olen sealt kõik tarkused õppinud.
Mida peaksid inimesed hobustelt õppima?
Muidugi töökust. Hobused ei vajuta seadmete nuppe. Ma ise tean, mis tunne on, kui vaatad telefoni ja ei saa sealt välja. Kui supp keeb üle ja unustad, et seda üldse keema pandi. Hobusel on tööarmastus. Kui teda õpetatakse töötama, siis ta töötab. Hobustega maastik näeb hoopis teistsugune välja. Eriti kui ma hommikul aknast välja vaatan, kuidas nad seal võililledes nii ilusad on.
Kogu teie elu on seotud hobustega.
Jah, see on ühtaegu nii hobi kui ka elustiil ja see annab pensionirahale veidi juurde. Heina talveks pead ise muretsema. Õnneks on meil naabritega koostöö, et mina nende jaoks ja
nemad minu jaoks. Ja siis saame hakkama. Naaber ütleb - likvideerin kõik, müün traktori maha. Noh, siis ma ka pean kõik likvideerima. Kõike ei jõua ise teha. Kahest käest ei piisa. Minu lapsed ütlevad ka - müü maha, osta roosa auto ja sõida mööda maailma! Aga ma ütlen neile – kui mul siin midagi pole, siis ma ei taha ka hommikul üles tõusta. Nüüd – kell pole veel kuus, ma olen juba üleval. Ma pean tõusma ja nad välja laskma, sest nad ootavad mind.
Mida tuleks teie arvates elus järgida?
Ära ütle seda, mida pole vaja. Ja ära jookse peaga vastu seina. Noh, pole vaja. Pööra ümber, mine teisele poole ja kõik saab korda. Nii on olnud. Tahtsime võtta mingisuguseid laene importlehmade jaoks, aga keegi ei anna. Jumal tänatud, et me ei võtnud!
Kas pole siin üksildane?
Mis sa teed? Ma olen harjunud. Mulle meeldib üksi olla. Ma loen raamatuid nii palju kui aeg lubab. Mul on töid teha. Kui õlg paraneb, tuleb suurt vastumeelset halli hobust õpetada. Sel aastal on see ette nähtud. Ja siis järgmisel aastal jälle kaks kolmeaastast hobust, kellega tuleb hakata midagi tegema, et vähemalt saaks maha müüa ja raha saada.
Kuidas hobused teieni jõuavad?
Ükskord, kolm aastat tagasi käisin Skujenes üht hobust vaatamas. Tavaliselt ostan ära, mis üle jääb, kalleid ma endale lubada ei saa. Mulle see hobune ei meeldinud, ta oli selline, kellele meeldis hammustada. Ja müüja ütles – hea küll, ära võta seda, aga mine käi naabrite juures. Neil on olemas sellised väikesed hallid. Nad kavatsevad need anda lihakombinaati.
Oi! Mul hakkas peas kohe kõlisema - lihaks? Hobuseid? Ei! Ma läksin sinna ja müüjad ütlevad – jah, homme või ülehomme tullaks neile järele. Oli neid kas neli või viis. Ta ütleb – kas võta kõik või mitte ühtegi. Ma ütlen – olgu, ma võtan need kõik ära, aga ei saa sulle kohe maksta. Toona ei maksnud nad midagi - üks 250 eurot. Sain auto, tõin nad koju, panin onnidesse ja mõtlesin - huvitav, mis ma nendega peale hakkan? Neile ei saa läheneda – nad on nii metsikud! Nii meil seal läks. Aga kuu ajaga sain nad õue viia, kinni siduda, oskasid mul juba kõike teha. Nad võtsid väga kiiresti mu õpetust kuulda. Ainult üks mitte. Ta oli kaheksa-aastane ja ta oli omal ajal juba kinni püütud ja lahti lastud ja näe, kui ta on juba kord lahti lastud, siis ta proovib – äkki lasen ka mina. Esimesel päeval lasin ta lahti ja ta läks minema. Mõtlesin – lõpp käes. Aga hobune pole loll, ta tuli õhtuks koju.
Mida ütlevad teie naabrid hobuste kohta, kes aeg-ajalt nende õue ilmuvad?
Viimasel ajal ei ilmu. Olin Iirimaal ära, jätsin nad oma poja ja tütre hoolde. Hobused olid läinud Una põllule, kus kõik oli alles istutatud, ja puherdasid seal maas. Una helistas mulle Iirimaale. Noh, ebamugav tunne oli. Nüüd tegin nii, et nad välja ei pääse. Aga see on huvitav – kui hobused on seal, väljas, sa võid öelda mis iganes armsaid sõnu. Kõik kõnnivad mööda – nagu tead, ma ei tunne sind.
Kas hobused oskavad ise koju tulla?
Kui ükskord siin läks kaduma kaks võõrast hobust, otsiti neid nii maastikusõidukiga kui ka droonidega. Samal ööl olid ka minu omad Eestise läinud. Hüüdsin, hüüdsin – kedagi. Hommikul läksin üle piiri - seal nad seisavad, aga ei pääse üle kraavi. Sinna poole nad pääsevad, aga tagasi ei saa tulla. Siis võtsin ühe ja teised tulevad kaasa.
KKuidas te neid siis kutsute?
(Hüüab) Kuži, kuži, kuži! Bebi! Beebid! (hobused tulevad)
Kas hobused mõistavad intonatsiooni?
Saavad aru! Nad tunnevad ka kella.
Ei saa öelda, et siin igav oleks.
Mida muud teha on, kui ise seda teha tahad. Varem, kui olin noorem, ratsutasin hobusega, olenemata kellaajast. Nüüd on tuuline, nüüd sajab lund, nüüd sajab vihma. Kolm aastat järjest pidasin siin ka võistlusi.
Kui palju territooriumi teil on?
Kõik nähtavad hektarid on minu omad. Pean seal heina niitma. Noh, nii see on.
Tundub, et hobused on teie jaoks nagu perekond.
Teistmoodi ei saa. Nad on ka väga tundlikud. Võid mehhaaniliselt minna, puhastada sõnniku ja öelda – elate seal ja jätke mind rahule. Süda tuleb aga kuhugi siduda. Kuidas siin edaspidi läheb, eks näe. Kui saad veel liikuda, siis on veel hea. Olgu, mul on nüüd see käsi. Küll ta läheb paremaks. Aga kui minuga midagi juhtub ja haiglasse satun? Kes siia tuleb? Olgu, naaber. Kuid ta ei saa mitu kuud siia tulla. On midagi, mille üle järele mõelda. Kas ma tõesti pean selle roosa auto ostma ja mööda maailma ringi sõitma? Mulle üldse ei meeldi niimoodi ringi joosta. Tahaks minna Leetu, kus need lilled on. Pakroja mõisa, aga mis ma üksi lähen? Üksinda sõita mulle ei meeldi. Mulle meeldib ringi vaadata ja vajan autojuhti. Elada tuleb! Nad (hobustele osutades) tahavad ka, et ma oleksin.
Marge Schneider, maja “Masa-Jaanuse”,
Lilli ja Penuja ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Marge maja, tema majapidamine ja ilus tiik on esimesed, mida näete Lillisse sõites. Margega pidasimegi maha meie esimese vestluse Eesti elanike külastamise päeval.
Kuidas on Teie ja Teie talu nimi?
Marge Schneider ja talu nimi on Masa-Jaanuse. Kuna me pole siin sündinud ega kasvanud, ei tea me selle nime päritolu. Talu ostsime 1980. aastate lõpus.
Miks otsustasite elama asuda just siia?
Mõlemad mehega oleme pärit Pärnu maakonnast. Meil avanes võimalus osta see koht ja me kasutasime seda.
See oli ajal, mil siin oli veel piiripunkt, eksole?
Jaa, oli küll. Ma ka töötasin seal.
Kuidas oli elada piiripunkti juures?
Suurim erinevus on see, et nüüd ei tea sa enam, kes tuleb, kes läheb. Kui piiril oli veel range kontroll, oli siin väga turvaline elada, sest kõike kontrolliti. Põhimõtteliselt oli maja kaitstud igast küljest.
Kas nüüd, kui piir on avatud, olete ka saanud rohkem tuttavaks lätlastega, kes teiselpool piiri?
Keelebarjäär on siiski päris suur. Loomulikult käin ma vahel Ruhjas ja Valmieras kauplustes, aga naabrite poole … ei lähe ju niisama uksele koputama, et „Tere, ma olen siin teie naabrinaine 10 kilomeetri kauguselt” (naerab).
Kas teate, kes enne teid siin elas?
Need, kes siin päris alguses olid elanud, saadeti Siberisse. Keegi perest vist jäi, aga päris lõpuni ma polegi aru saanud.
Kas lähete Balti keti üritusele?
Jaa, mul on väga lihtne – siinsamas üle aia ongi (naerab).
Kas Teil on mõni lemmiktoode, mida Lätist ostate?
Loomulikult on jäätis suur lemmik, teised on pigem sellised pisiasjad.
Kuidas on elada kaugel suurtest linnadest? Kas pole kunagi olnud tunnet, et olete eemal tsivilisatsioonist?
Toidupood pole siit sugugi kaugel ja muust nagu puudust ei tunne. Kaugusest saab aru ehk siis, kui vajalik on mõni eriarst. Siis tuleb küll üsna pikk sõit ette võtta, aga sellised igapäevased, argipäevased asjad – see pole probleem.
Kuidas Eestis üldse selle maaeluga on? Kas kõik kipuvad linna?
Ma vist ei oska sellele küsimusele vastata, kuna pole ise kunagi linnas elanud – kogu elu olen maal elanud.
Kuidas on lood naabritega Eesti poolel? Kui kaugel elab lähim naaber siinkandis ja kas kohtute?
Siia tulles sõitsite mööda ühest mahajäetud
majast, aga mööda teed edasi on üks maja, kus inimesed sees. Lähimas majas Lilli poole elab mu poeg. Tihedamad suhted naabritega on põhimõtteliselt peredega.
Pühade ajal tullakse kokku lähimasse külasse Lillisse, seda küll peamiselt suurematel pühadel, näiteks jaanipäeval. Argipäeviti on igal naabril omad tegemised ja käigud, siis kohtume harva.
Kus Te töötate?
Töötan Karksi-Nuia pansionaadis.
Kas osalesite Balti ketis?
Jaa, osalesin. Siis ma polnud veel päris hästi sisse elanud ja seisin teises kohas. Olin siis 21- või 22-aastane.
Seepärast osalen ka igal aastal üritustel.
Alli Laande, maja “Uue-Suuga”,
Lilli ja Penuja ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Liikudes mööda teed, mis viib Teringi raba matkarajale, mida vestluses Läti poolel mainisid Liene Zemzare ja Laila Lūse, ei osanud me arvata, et kohtume juhuslikult Alli Laandega – inimesega, kelleta poleks mõeldav taasiseseisvumisjärgne Lilli kultuurielu, sealhulgas Balti keti iga-aastase sünnipäevaürituse korraldamine Eesti poolel. Ta on väga palju panustanud ka kohaliku Mulgi murde säilimisse ja populariseerimisse, kirjutanud mitmeid raamatuid ja korraldanud suviseid keelelaagreid oma talu mail, kuhu just olemegi jõudnud.
Maruta oli Ķoņi külas ja mina siin, vähemalt kolm korda aastas käisime teineteise juures. Kontaktid olid meie vahel väga tihedad, kuna võisime suhelda vene keeles. 1989. aastal olin ma siinkandis üks neist, kes koordineeris taasiseseisvumisega seotud üritusi. Tol ajal õmblesid kõik lippe. Mina õmblesin lippe siin. Eestis ei olnud saada seda sinist kangast, sest see oli loomulikult keelatud, seda ei müüdud. Kuid meil oli Läti piiri ääres hea elu – me võisime sõita Ruhja ja osta õiget sinist. Tegelikult me oleme väga eriline piirkond – Eesti mõistes on see kant alati olnud kõige rikkam ja Mulgimaa on silmapaistev kultuuriruum. 19. sajandil elas siin kõige peenem rahvas, kõige rikkamad talunikud.
Kui kaua Te siin elanud olete?
Minu pere ja vanavanemad on siin elanud mitu põlve. Mitte päris samas majas – 7 kilomeetrit edasi, Lilli lähedal. Mu mees saadeti 40 aastat tagasi Ida-Virumaalt siia tööle ja nii me siia jäimegi. Esiti elasime metskonnamajas, sest mees on metsnik ja siia ta saadetigi seda tööd tegema. Kui algas ärkamisaeg, ma polnud veel kultuurimajas, sest äsja oli mul laps sündinud. Aga hiljem sai minust kultuuritöö korraldaja. Meil on viis last, 1988. aastal sündis viies tütar. Balti keti ajal oli ta kümnekuune ja me läksime titaga Balti ketti seisma. Panin ta kärusse ja nii sai ka mu kümnekuune tütar Balti ketist osa.
Balti ketis osalemine oli meile väga tähtis. Kogu metskond seisis koos. Meil oli konkreetne koht ja me olime seal kõik koos – kogu kollektiiv, meie viie lapsega pere, sealhulgas kümnekuune tita kärus. Metskond oli organiseerinud suure veoauto, pärast üritust ronisime selle kasti ja sinna tõsteti ka lapsekäru. Sõitsime piiripunkti, kus oli Balti keti peamine kogunemine. Sel ajal olin 31-aastane, viie lapse ja viie lehmaga. Ürituselt tagasi jõudsime kell neli hommikul. Läksime lehmi lüpsma ja alles pärast seda magama.
Kas Teil polnud hirm osaleda?
Kui hirmust rääkida, siis piir oli ju küll siinsamas, aga see polnud mingi Vene piir. Me teadsime, et lätlastel on seesama hoiak nagu eestlastel – et me tahame vabadust ja oleme valmis selle peale välja minema. Suurem rahutus oli ju Tallinnas, pealinnas, kus võis tõesti tunda, et midagi agressiivset võib alata. Siin me olime metsade keskel ja vaatamata sellele, et piir oli lähedal, oli tunne üsna rahulik – et tuleb lihtsalt minna ja teha.
Kuidas sai Teist Lilli kultuurielu korraldaja?
Algul ma seda ei planeerinud, aga samas vedasin mõningaid vabatahtlikke ringe. Siis murdis kultuurimaja juhataja jala ja tema koht jäi vabaks.
Oli 1991. aasta. Kuna olin aktiivne ringide juhendaja, hakkasin juba tol aastal korraldama jõulupidu ja nii jäingi ka kultuurielu vedama.
Ja kuidas jõudsite Balti keti mälestusürituste korraldamiseni?
Sellised meenutamised, koosolemised olid igal aastal, aga kui päris aus olla, siinseid kohalikke võime Balti keti aastapäeva tähistamine alguses suurt ei huvitanud. Läti poolel, seal oldi alati lippudega, olid uhked kõned ja tähtsad inimesed. Meie poolt olin mina kui kultuurimaja juhataja kõrgeim isik, sest tookord kedagi teist see ei huvitanud. Suurem huvi tekkis siis, kui Balti ketist oli möödas kümme aastat, aga nood eelmised aastad olid möödunud tundega, et lätlasi see üritus tõesti huvitas ja meie olime lihtsalt osavõtjad. Edasi läks see juba kui suurem sündmus. Me paigaldasime Lilli keskusesse Balti keti mälestuskivi, olid mitmed ühisprojektid lätlastega, sealhulgas asfalteerimistöö, mis oli üsna suur ja rahamahukas projekt. Aga see kõik algas pärast noid esimesi 10 aastat, mis olid möödunud, enne kui siinpool aru saadi, et see on üldse tähistamist väärt. Nüüd on 23. august siinkandis juba oluline kuupäev, mida inimesed tõepoolest ootavad ja milleks valmistuvad. Sel aastal on ka selline poolümmargune aastapäev, küllap siis toimub midagi suuremat ja tuleb kindlasti ka rahvast.
Mida praegu teete?
Olin pikka aega Mulgi Kultuuri Instituudi juhataja. Nüüd olen projektijuht. Kultuurimajaga läks ebameeldivalt. Kohalik omavalitsus viis läbi koondamise ja juhtus nii, et pidi valima, kas töökoht jääb alles mul või raamatukogutöötajal, kellel vist ka alles külas käisite. Otsustasin lahkuda ise, et tema koht jääks – olid nad ju valmis tööd pakkuma vaid ühele inimesele. Tegelikult oli väga hea, et nii läks, sest mul avanes võimalus ja oli aega tegeleda Mulgi kultuuriga. Olen väga huvitatud Mulgi murde säilitamisest ja kaitsmisest. Olles uurinud seda keelt ja murret, kirjutasin Mulgi aabitsa ja veel mitmeid raamatuid. Me oleme väga palju teinud, et kohalikku kultuuri kaitsta ja arendada.
Tõlk Ilze lisab, et Alli mainitud asutus ja piirkond oma kultuurilooga on Eestis märkimisväärsed ja väga hästi teada.
Kunagi oli selles külas ka neljaklassiline algkool. 1990. aastatel pani vald selle kinni, aga me hoidsime seda omal jõul veel kaks aastat üleval. Organiseerisime oma talus Mulgi murdele pühendatud suvelaagreid ja kolm aastat järjest korraldasime Mulgi murde populariseerimiseks teatrietendusi. Jaak Kõdar on selle kõik raamatuks kirjutanud. Ta elas päris Eesti-Läti piiri ääres. Me tegime laagrite korraldamisel koostööd ja lõpuks korraldati kohas, kus ta elas, mitmeid aastaid järjest kena üritust – piirilaulmist. Te olete selleks liiga noor, et seda mäletada, aga nii oli. Läti poolel ja Eesti poolel see laulmine toimus. Ja oma 16 aastat toimus ka festival „Nava Lava” (koha nime – Nava – järgi), mis oli meie siinsete inimeste erainitsiatiiv. Sellest on osa võtnud kõik lapsed, lapselapsed, külaelanikud, kõik piiriäärsed folklooriansamblid. Tulid kohalikud ning ka Ķoņi külavanemad ja Naukšēni inimesed. Igaüks laulis oma rahvalaule, aga oli ka palju neid laule, mida lätlased oskasid eesti keeles ja eestlased läti keeles. Nad ka kooskõlastasid, mida laulda. Näiteks „Puhu tuul” ja „Koiva paaadimees” olid traditsioonilised laulud, aga olid ka teised, mida osati ja mida kõik koos laulsid. Kui Jaak suri, sellega kahjuks kõik ka lõppes.
Loomulikult oli varem lihtsam sellepoolest, et vene keelt teati mõlemal pool. Nüüd ei saa
Ruhjas isegi poes vene keelega hakkama, koolis aga õppisime me mitte inglise vaid saksa keelt. Saksa keeles võiks ju ka rääkida, sest meil olid väga tihedad sõprussidemed ühe Saksa linnaga, kus käisime ka tantsimas. Jaa, saksa keeles võiksin, aga inglise keeles mitte, ja vene keelt ei räägi enam noored.
Kas teate midagi ka Ruhja murdest?
Jaa, ma teen koostööd Tartu Ülikooli Liivi keele uurijatega ja tean, et Ruhja asub omaaegsel liivlaste alal, seega võib selline keelemõju ka olla.
Kas käite sageli Lätis?
Meil on praegu 15 lapselast ja regulaarselt elab suviti meie juures neist 5-8. Üks laps elab perega Soomes, üks Rootsis ja kolm on Eestis. Üks elab siinsamas Karksi-Nuias, ka teine on üsna lähedal ja kolmas poeg ehitab seda maja siinsamas meie õues. Kui Lätti sõidame, siis on see selline suurem ettevõtmine ööbimisega telkides. Ruhjas on toidupoe peal rõivapood, kus me ka ikka käime.
Ütlesite, et tulite siia elama Ida-Virumaalt. Kuidas Te siin kohanesite?
Metsnikumajast kolisime siia 1980. aastate lõpus / 1990. aastate alguses. Metsnikumaja oli siit mingi neli kilomeetrit edasi, aga kuna ma töötasin tol ajal juba kultuurimajas, oli kodunt tööle päris pikk maa ja polnud ju ka millega sõita. Meile pakuti tookord velskrimaja küla keskel, meie praeguses majas elasid siis teised metskonna töötajad. Nemad aga selles elada ei tahtnud, nad eelistasid olla küla keskel. Meie mehega aga küla keskel elada ei tahtnud, seepärast leppisime kokku, et teeme majavahetuse. Nii tegimegi ja selle maja me erastasime. Oleme väga õnnelikud, et nii läks, sest tunneme end siin nagu paradiisis. Pärast metskonnast lahkumist töötas mees 14 aastat Soomes ja alles viimased kolm aastat on ta Eestis tagasi. Ta töötas ja õppis seal keele selgeks, aga otsustas tagasi tulla – elu lõpuni siiski ei tahtvat teiste heaks orjata.
See maja on ehitatud aastal 1918. Alli näitab meile kenasti raamitud pilti majast. Pildil olevat verandat küll enam pole, aga maja teisel pool on veel originaalaknad.
Mis praegu Lilli kultuurielus toimub?
Kultuurimaja kui asutust enam pole, kuid vald peab seda hoonet ülal, makstes elektri ja kütte eest. Meil endal tuleb oma jõududega ürituste toimumine tagada, kuna selleks tasustatud ametikohta pole. Nii me siis pidasime sel suvel talgud ja ehitasime omal jõul väikese lava. Nagu ka Balti ketil – mul on tegelikult üksjagu pilte tollest ajast ja talgutest. Ei tea, kas tänapäeva noortel on tuttav ühiste talgute idee? Jaaniajal olid meil esimesed kontserdid ja augustis toimuvad vallapäevad. Rõõmustaksime, kui siis tuleks meile külla ja esineks ka keegi Läti poolt!
Millega veel tegelete?
Õpetan praegu Mulgi murret. Mul on seitse õpilast – kolm last ja neli täiskasvanut. Kord nädalas tuleme kokku ja õpime. Meil on üks noorteansambel, kes jaanipäeval viie lauluga esimest korda üles astus. Siis on meil ka vanema põlvkonna naised, kes tulevad lihtsalt kokku ja laulavad. Varem oli ka palju tantsijaid, aga need on nüüd mööda ilma laiali.
Aivo Joamets, maja “Kingutalu”
Lilli ja Penuja ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Aivo juurde juhatavad meid Jānis ja Anete. Peatume Penuja keskuses viimase maja juures, kus uhked lillepeenrad. Kohe on aru saada, et Aivo tunneb mõlemat noort ja ta võtab meid vastu kui häid tuttavaid, olles kohe valmis jagama mitmeid lugusid Penuja elust, mis on kogunenud Penuja kalmistut ja küla üldkuvandit korras hoides.
Kuidas siia sattusite?
Elan siin aastast 1982. Mina olen Viljandist, mu naine töötas kunagi Abjas õena.Viljandi haigla oli puha täis ja kui mul oli vaja arsti juurde minna, jõudsin Abja haiglasse. Ja siis ta mu üles korjaski (naerab). Maatöödest polnud mul eriti õrna aimugi. Kui väike poiss olin ja Eesti lõunaosas sugulaste juures käisin, tuli seal rohkem lehmade karjatamisega tegeleda. Tulin maale ja kohe esimene töö oli heinakoristus. Päris suur šokk oli. Heinarõugu tegemise õppisin päris kiiresti ära, aga esimene suurem väljakutse oli hobusega kartulivagude lahtiajamine. Sõbrad istusid köögis, viskasid viina ja vaatasid, millega see kõik lõpeb. Kõige tõelisem tõsielušõu. Hobune oli ka päris imestunud, kes see loll tal selja taga käib (naerab).
Nõukogude ajal olid kõik harjunud, et üle piiri võis käia nii, nagu oli tarvidust. Kui 1990. aastatel piir kinni pandi, siis jäid kõik kohtumised ja piiriülene koostöö nii umbes 20 aastaks katki. Aga oli ju harjutud sinna poodi käima, 1990. aastate alguses sai siinpool kauplustes osta ainult leiba. Saia ei olnud, aga Arakstes oli seda ka. Esiti oli piiripunkt selline, et sealt sai veel autoga sõita. Siis tõmmati koomale, nii et rattaga mööda kraave sõita sai ja lõpuks lõpetati see ka ära. Aga siit Arakstesse on oma 6 kilomeetrit.
Kuidas on Teie talu nimi?
Kingutalu. See on olnud küla vanim maja, ehitatud 1856. aastal. Vanim asustatud paik Penujas on seal, kus Jānis maja ostis. Seal on kivitähis Rootsi sõja ajast, 17. sajandist. Seal lähedal oli kalmistu. Palkide laiuse järgi – 18 cm – võib öelda, et minu maja on vanem kui 19. sajandist.
Kas teate, kus oli varasem Läti-Eesti piiripunkt? See oli Arakstes täpselt ristmikul. Kui Arakstesse sisse sõita, jääb see kohe paremale. Kui 1923. aastal piire ümber muudeti, aeti mingid jupid sirgemaks ja piiripunkt sai ka teise kohta.
Varem oli lätlasi, kes elasid Eesti poolel, ja eestlasi, kes Läti poolel elasid, palju rohkem. Ja ei olnud kedagi, kes oleks sellele eriti tähelepanu pööranud ja näpuga järge ajanud, et sina oled lätlane ja sina eestlane. Varem oli see palju ebamäärasem.
Kas Teie lapsed elavad siin?
Poeg töötab Soomes, aga ta käib üle iga kahe nädala siin. Tütar töötab Tallinnas eripedagoogina. Loomulikult tahab iga laps oma kohta ja pole veel selge, kas keegi siia elama jääb, aga kui muud mitte, siis suvila on siin vähemalt olemas.
Kas osalesite Balti ketis?
Ise mitte, kuna mul tuli tööl olla, aga naine küll käis koos sugulaste ja sõpradega – seisid Lilli punktis. Naine käib koos Reedaga igal aaastal ka Balti keti üritusel, aga mina pean kodu valvama jääma. Varaste punt, kes käib Vilpulka külast,
pidas minu majast väga lugu, seepärast peab keegi alati koju jääma. Just pühade ajal, kui kõik kodudest ära lähevad, toimuvad vargused. Mul on mitu korda sees käidud, seepärast olen see, kes peamiselt koju jääb.
Millega Te tegelete?
15 aastat olen olnud Penuja kalmistu vaht ja teen kõiki asula majapidamistöid. Minu ülesanne on hoida küla korras – niita muru, kõike koristada.
Kes on istutanud need kaunid roosid Teie aeda?
Jānis: Jaa, minu vanaema näiteks ja kõik kohalikud, kui Penujast läbi sõidavad, imetlevad alati: “Vau, kuidas sel Aivol seal kõik on! Millised lilled!”
Aivo: Lilled on naise teraapia ja lemmikhobi. Öösel töötab ta internaatkoolis ja päeval hoolitseb lillede eest. 19 aastat töötas postiljonina, aga ka Eesti maapiirkonnas on päris raske elu alal hoida ja siin pandi kinni nii postijaoskond kui pood. Buss käib vaid kord nädalas – kolmapäeviti võib saada Apja ja tagasi. Rohkem busse ei käi. Kui sul omal autot pole, sa ise eriti kuskile ei saa. Autokauplus käib kord nädalas teisipäeviti, aga hinnad on nii kõrged ja valik nii väike, et pole nagu mõtet minnagi.
Jānis: Arakstesse sõidab kaks korda nädalas.
Kas maatööde käigus on selgeks saanud ka loomapidamine?
Aivo: Aastate jooksul on meil olnud nii lehmad ja sead kui pullid ja kanad. Laut oli loomi täis, kuid Eestis toimus järsk üleminek suurkasvatustele, nii et see väike kasvataja ei tulnud enam ots otsaga kokku. Ses mõttes on Lätis see üleminek olnud parem, ühtlasem.
Jānis: Tegelikult sõidavad siin alatasa piimaautod, millest ei saagi aru, kas nad veavad piima Lätist Eestisse või Eestist Lätti.
Kuna olete seotud kalmistuga – kas Lätis ja Eestis on sarnased kalmistukultuuri tavad?
Jānis: Märtsis suri Anete vanaema, ta oli 90-aastane. Otsisime matusetalitust Eestist, kuid lõpuks otsustasime Läti ettevõtte kasuks. Esiotsa olid kõik päris skeptilised – millised need lätlased ka on, äkki tulevad dressides (naerab). Sõitsin varem vaatama, kuidas kõik tehtud on ja mulle tundus kõik normaalne. Saabusid eestlased ja ma kuulsin: „Oh, jumal, kui ilus, kuuseoksakesed nii kenasti seatud, kutid ülikondades, valgete kinnastega! Tuleb vaid lätlasi võtta!” Ka lauas ütles keegi: „Kui ma olen järgmine, võtan ainult lätlased.”
Aivo viib meid vana õigeusu kiriku juurde. On näha, et selle uksed on juba kaua suletud olnud, ent võib aimata hoone endisaegset külluslikkust.
Tsaariajal, eriti selle lõpus, kui valitses venestamispoliitika, ehitati õigeusu kirikuid ja inimesi kutsuti üles õigeusku astuma. Lähimad õigeusu kirikud olid Ruhjas ja Karksi-Nuias. Et poleks nii pikk lõik kirikuta, ehitati üks ka veel siia, Penujasse. 1960. aastate lõpus oli siin veel oma 1200 koguduse liiget.
Selliseid kirikuid on Eestis mingi 10-15. Kõigil neil on need kuplid enam või vähem sarnased, kuid
erinev on sissepääsu konstruktsioon. Kümne aasta eest oli kirikus veel ühtteist interjöörist säilinud, nüüd enam mitte.
Aivo viib meid sinnasamma kõrvale vaatama kultuurimaja, kus näeme pilte fotograafide laagrist, mida korraldab Reet. Need on kunstfotod, millel on näha ka mahajäetud kiriku sisemust.
Jānis: Jõulude ajal paneme me kirikusse tavaliselt prožektorid, et valgust rohkem oleks.
Aivo: Kultuurimajja käis varem umbes 260 lauljat ja tantsijat. Tookord polnud Abjas, mis nüüd on selline nagu suurem keskus, veel mingit kultuurielu ja suurem tegevus käis siin. Varem oli siin ka kool. Olin üks viimaste hulgas, kes siin õppis. Kui kool suleti, oli siin nii postkontor ja raamatukogu kui mesiniku töökoda. Siin on peetud pulmi ja sünnipäevi. Oli ka ette nähtud veel ühe tiiva ehitus hoonele.
Kuhu soovitaksite meil veel minna?
Aivo: Need, kes tõesti päris piiri ääres elasid, on kõik surnud. Majad on tühjad. Mõnes kohas on inimesed, kes on tühja maja ostnud, aga ma ei tunne neid eriti hästi. Need, kes juba päris vanad, on nüüdseks pansionaadis.
Ma tahaksin teile väga näidata ka kalmistut.
Minnes autode juurde, et kalmistule sõita, peatume vundamendi jäänuste juures, mis asuvad Aivo maja vastas. Selle asfaldi all on sillutis, mis läheb piki selle hoone vundamenti ja siin oli kõrts. Ja see on loogiline, sest tee ju viis kõrtsist mööda. Siin kasvab ilus kask ja alates sest ajast, kui ma 1982. aastal siia elama asusin, on ta võimsalt kasvanud.Mööda seda teed käidi kunagi Pärnu laadale. Pärnuni on siit mingi 70 km ja too ettevõtmine kestis siis oma kolm-neli päeva – kuni kohale jõuti ja kuni tagasi tuldi. Käis ka Ruhja rahvas. Kõrtside juures siis peatuti, joodeti hobuseid, söödi ja mindi edasi. Kohalikud kutsusid seda
vanaks Rootsi sõja teeks, kuna sõja toimumise ajal, 17. sajandil, on see tee välja kujunenud ja siia ka jäänud. Ma usun, et siin on käinud ka Katariina, sest siin on Tallinnast Riiga kõige otsem tee. Arvan, et ta suundus siit edasi läbi Lode mõisa ja siis Alūksnesse.
Ka nõukogude ajal oli see kõrge strateegilise tähtsusega tee.
Jõudnud Penuja kalmistule, veendume, et on sarnasusi kalmistutega Lätis.
Aivo: Olen leidnud matmiskohad aastast 1876. Kiriku ehitamine lõpetati 1873. aastal ja niipea, kui kirik oli valminud, nii hakati varsti inimesi siia kalmistule ka matma. Olen leidnud ühe 1876. aasta haua nii selles otsas kui teiselpool. Sellel kalmistul puhkab ka lätlasi, näiteks üks on Arakstest. Aga Ruhja kalmistultki võib eestlasi leida.
Kas näete erinevusi kalmistukultuuris?
Aivo: Eestlased suhtuvad sellesse kõige lihtsamini, lätlased on juba järgmine tase, siis on leedukad ja Poolas eksisteerib kalmistukultuur juba iseenesestmõistetavalt.
Kas sel kalmistul on välja kujunenud ajalooline jaotus, näiteks, kus on kõrgemast soost maetud või rahvuse järgi?
Aivo: Seda siin loeti õigeusklike kalmistuks. Nüüd on kõik juba segunenud. Praegu maetakse siia ka luteriusulisi ja kõiki, kel selleks soovi, aga põhimõtteliselt on see siiski õigeusklike kalmistu. Luteriusulised käisid Halliste kirikus, seepärast on seal ka luteriusuliste kalmistu ja paljude Penuja elanike hauad on seal. Halliste on umbes 5-7 kilomeetri kaugusel. 1960. aastatel oli siin veel aktiivne õigeusu kirik ja ka praegu on siin veel mõned õigeusklikud elanikud. Jaanipäeval tuleb siia vaimulik ja peab jutlust.
Jaan Mettus, maja “Sika”,
Lilli ja Penuja ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
PJaani juurde keerame sisse juba varasel õhtupoolikul. Nähes maas olevat trimmerit, saame aru, et päev on olnud pühendatud niitmisele. Jaani kohtame maja juures varjualuses, kus ta hinge tõmbab.
Kas olete kohalik?
Olen siinkandis sündinud, aga 20 aastat elasin mujal.
Kus siis nood 20 aastat elasite?
Olin Eesti keskpaigas. 20 aasta eest, kui naisega lahku läksime, leidsin uue töö. Kolme aasta eest tulin tagasi, sest siin elab mu isa, kes on 90-aastane. Kolisin tagasi, et saaksin teda aidata. Kui isa noor oli, elas Lõuna-Eestis, Võrumaal. 1950. aastatest saati elab ta aga siin.
Kuidas on elada piirialal?
Kuna minu majast Lätini on vaid kilomeeter, sõitsime Lode kauplusse traktoriga – haakisime sellele järelkäru külge ja kõik, kellel vaja, istusid kärule ja sõitsid kaasa. Penujasse on siit 4 kilomeetrit ja autokauplus käis vaid kaks korda nädalas, seepärast oli Lodesse sõita palju loogilisem.
Kuidas on Teie talu nimi?
Sika.
Mida see tähendab?
Guugeldage (naerab)! Siit üle tee oli kunagi Sika mõis ja see hoone oli mõisa meierei. Esimest korda on seda kirjasõnas mainitud umbes 1700. aastal. Nõukogude ajal oli siin kolhoosi kontor.
Kui palju siin inimesi elab?
Kui 1971. aastal kooli läksin, elas siin 170 inimest. Nüüd on üheksa. 1971. aastal Penuja kool ka suleti.
JTeie pere elab ka siin?
Mul on viis last. Kaks on Pärnus, kaks Jõgeval ja üks elab Paistus, mitte eriti kaugel Viljandist. Siia tulevad nad aeg-ajalt nädalavahetusteks.
Mida tegi Teie isa?
Tema oli kogu elu sepp ja keevitaja kolhoosis. Isal oli ka oma sepikoda, aga ta lammutas selle. Mina olin ekskavaatorijuht. Nüüd käin korra nädalas Mõisakülas. Seal on puutöökoda ja ma trein seal puidust detaile.
Kas on ehk rääkida mõni huvitav lugu elust nõnda lähedal piirile ajal, kui piir oli kinni?
On küll. Kui 1990. aastate alguses ilmus siia piirivalve, ei tohtinud loomulikult enam Lätti sõita. Aga kõik olid juba harjunud sinna poodi käima. Piirivalvurid olid teele mingeid notte pannud, et need autosid lõhuks, aga ma märkasin neid, korjasin kokku, sõitsin poodi ja tagasi, panin notid nende tee keskele ja piirivalvurid lõhkusid ise oma masinad.
Ebameeldivusi polnud?
Nad said väga hästi aru, kes see panija oli, aga ei öelnud sõnagi. Nemad panid minu teele, mina nende omale (naerab).
Kas osalesite Balti ketis?
Jaa, seisime naise ja vanema tütrega Lilli ligidal. Olin siis 25-aastane.
Aija Upīte, maja “Raudavas”,
Lode ja Arakste ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Tere! Mis on teie nimi?
Aija Upīte.
Õue sisenedes märkame kohe majaseinte ääres olevaid võrke.
Mis võrgud need on?
Need on kalavõrgud ja praegu on need väljas, nagu ma naeran - ilu pärast.
Kas sellest järvest?
Peremees kasutab seda mõnikord, nagu ta ise ütleb, kontrollpüügil. Aga see pole järv. See on üleujutatud jõgi. Keskel on looduslik jõgi, mida me nägime, ma nüüd ei ütle täpselt, võib olla 6 aastat tagasi. Sealt otsast läks truup katki. Tuli üleujutus, see purunes ja kogu tiik ujus minema ja looduslik jõgi jäi alles.
Mis on teie kodu nimi?
Maja kannab nime “Raudavas”. “Ezeriņi” on sealpool ja natuke kaugemal “Ezermalas”. Maja pole siin olnud, ta on siia toodud. Päris "Raudava" maad on umbes sealkandis. Rūjienast sõites sättisime korra GPS-i, et viiks meid "Raudava" asukohta ja viis meid sinna. Ma ei tea, millal see maja siia toodi ja ma ei tea, kuidas seda toodi - kas osade kaupa või koos, aga maja pole siin kunagi olnud. See pandi pärast kokku. Kunagi nõukogude ajal toodi ta siia, aga "Raudava" maad on seal (näitab suunda).
Mitu aastat olete siin elanud?
19 aastat.
Kust kohast te siia saabusite?
Rūjienast. Asusin tööle Lodes ja tasapisi tulin siia. Sedamoodi.
Kas teie pere kodu oli siin?
Mitte minu, mu abikaasa perekodu. Aga ta pole siin ka kohalik. Ta on ka uustulnuk, aga minust palju kiirem.
Kuidas teile siin elada meeldib?
Mulle meeldib maaelu. Rūjienas ma ka ei elanud kesklinnas, vaid äärelinnas. See oli selline saatus siia saabuda (naerab).
Ja teie järgisite saatust.
Tema juhatas. Nüüd ma enam Lodes ei tööta, nüüd töötan Rūjienas. Mul on ka korter Rūjienas, samuti mu ema ja vend - nad on kõik Rūjienas, kuna ma pole Rūjienast ega maalt kuskile kaugele lahkunud. Rūjiena maja ja veel üks maja maal.
See kõlab palju niitmise moodi.
Võilillede ajal ma meelega muru ei niida. Mulle meeldivad nad nii väga. Mulle väga meeldib see võilillehooaeg, mil kõik on veel meelega sassis.
Kas siin pole üksildane? Või on naabrid piisavalt lähedal?
Naabrid on piisavalt lähedal ja igapäevaselt töötan hooldekodus, olen müra sees, siin on hea. Saan tiigi äärde minna, mulle meeldib seal istuda
ja jalutada. Näe, mõisas käib aktiivne restaureerimine.
Kas te nimetaksite ennast rūjienlannaks, arakstlannaks või lodlannaks?
Nii ja naa. Kui ma Lodel töötasin, olin kindlasti rohkem Lode inimene. Nüüd olen mõnda aega Lode elust eemal olnud. Kunagi oli siin rahvast rohkem ja kultuurielu aktiivsem ning tegime ka omaette tööd. Noh nagu igal pool.
Kas saate Eestis käia?
Jah, ma olin just täna hommikul. Lähem on leivale järele minna. Kuigi ma käin iga päev ka Rūjienas.
Mis on teie lemmik Eesti toode?
Meil oli täna leiba ja piima vaja. Noh sellised pisiasjad. Tee on parem Eesti poole.
Nüüd saab olema ka Rūjiena poole.
Jumal annab. Kõige hullem on talvel. Kruusatee lõik kuni Kőņi pöördeni. Pean ütlema, et ma jään vanemaks ja hirm jääl sõitmise ees kasvab. Kui on lund, siis ei midagi, aga kui on jääd.
Mis on teie hobid? Näiteks küsisime Agritalt ja ta ütles, et talle meeldivad ristsõnad.
Jah, Agrital ristsõnad, Agrita on ka kuduja.
Ta ei öelnud meile seda üldse!
Oh, milline kuduja ta on! Ta koob väga-väga-väga ilusaid sokke. Mida ma teen? Tasapisi teen midagi. Vahetevahel ma koon, vahetevahel heegeldan, ka tikin. Valmistan paberist erinevaid töid. Paberist lilli näiteks. Erinevaid teoseid.
Selge see, et niidate ka palju muru (naerab).
Jah, ja kasvab kiiresti. Tervise tõttu läheb veidi abi vaja, aga abi tuleb. Kõik saab korda. Jah, me käime vahel koos kontsertidel. Siis on meil sealpool ka väga toredad naabrid - Zemzari paar - Ingmārs ja Lienīte. Kilomeeter sinnapoole. Sama teed otse üles. Väga toredad inimesed. Igakülgsed, targad. Vanasti oli nii, et kui me midagi ei teadnud, siis küsisime Lienīte käest. Kui Lienīte ei teadnud, küsis ta Ingmārsilt. Nemad on ka Lodes uustulnukad. Nad tulid hiljem kui mina, aga nad on ka hästi sisse elanud.
Ilma naabriteta ei saa. Ja praegu ei saa ka maal ilma autota elada.
Kuidas te tunnete erinevust selle tunde vahel, kui oluline on naaber Rūjienas ja siinpool?
Rūjienas ma ka kortermajas ei elanud - olime viis perekonda ja elasime ühe suure perena. Siin on samamoodi - alguses, kui ma Lodesse tulin, esimesed neli aastat oli ka seal nii - kui oli abi vaja, siis keegi ei keeldunud. Tegelikult ma ei tunne vahet.
Eks see oleneb juba inimesest. Teist aidates aitad iseennast. Ma ei oskaks enam kesklinnas elada. Minu tütar on nüüd Riias. Õde on Valmieras, aga ka tahtlikult linna ääres.
Tänan teid vestluse eest!
Aitäh! Head päeva! Edu teile!
Laila Lūse, maja “Sinepes”,
Unguriņi ja Ķoņi ümbrus
Foto: Samanta Lūsīte
Olite juba ammu mõelnud, et tahaksite oma maja, eks ole?
Oh, kümme aastat.
Miks just see koht?
Olin ette kujutanud, et tahan kas kiviseina või palkmaja. Tulin siia – ja siin on mõlemad! Ma jumaldan ka mände ja suuri puid. Lähenen teeotsa ja minu ees on 150 aastat vana allee. Astun õue - vastas on Kanada männid! Tol ajal oli jama selline..(näitab, kuidas kahlab) kahlasin ukseni, aga ütlesin lastele - see on minu koht, ma jään siia. Siin oli ebanormaalselt palju parmusid! Lihtsalt mine ja sul on ümber hall skafander. Seega oleme kolme aasta jooksul teinud nii palju, kui suutsime oma jõududega.
Kuidas naabritega läbi saate?
Mul on elus selline põhimõte – inimene kohtleb sind nii, nagu sa kohtled teda. Üks naaber kasutab meie maad, aga meie seevastu ei pea talvel isegi labidat liigutama - tulen välja - ohho, lund pole! Paljude inimeste jaoks, kellega ma räägin, on esimene küsimus – kuidas teil siin talvel läheb? Noh siis ma ütlen – lahedam kui üle jõe Rūjienas (naerab)!
Kas kasutate ära seda, et Eesti on lähedal?
Eesti lähedus on väga lahe, sest meil on kauneid ajaloolisi kohti piiri taga - mind tõmbavad sellised asjad - huvitavad kirikud, jalutusrajad metsas, rabas, Rūja allikas. Noh niipalju, kui me piiriäärsetest inimestest teame.
Samuti läheme näiteks pigem Karksisse leiva järele kui Rūjienasse või Valmierasse, sest esiteks on seal huvitav ja hoopis teistsugune sortiment ning Karksi on lähemal kui Valmiera.
Kuidas te seal suhtlete?
Rahvusvahelises viipekeeles. Jälgime inimest – jah, see võib-olla oskab vene keelt, see mitte. Aga esimene asi on kohe läti keeles LABDIEN öelda. Ja kohe on teistsugune
suhtumine. Eestlased on väga rahvuslik-patriootlikud. Pärast seda saate rääkida mis tahes keeles ja teid koheldakse kui üht enda omadest.
Laila juhatab meid läbi oma õue ja jõuame lävega maja vanade vundamentide juurde.
See on püha koht. Siin on 150-aastane lävi. On võimalik seista, püüda esivanemate väge, kui on selline soov. Kunagi oli siin maja ja tundub, et Teise maailmasõja ajal oli seal põgenike tee. Leidsime siit märgi. Ojārs andis ta muuseumile üle.
Una Audijāne, Naukšēni Kodanike muuseumi koguhoidja: “Hoiatusmärk. Spoonplaat, millele on neljas keeles (saksa, eesti, vene ja läti) kirjutatud tekst "Pagulaste tee". Sellised viited pani taanduv Saksa armee 1944. aastal, et põgenikevool ei takistaks sõjaväe liikumist. Plaat oli kõik need aastakümned Naukšēni maja pööningul lebanud, kiri suunatud allapoole, ja tõsteti üles vaid juhuslikult, et mitte tööd segada. Võib-olla tõid nad pärast eesliinile kolimist spooni koju mõttega, et sellest oleks talus kasu. Tõenäoliselt seda kättemaksu kartuses ei kasutatud. 2022. aastal jõudis see meie muuseumi.
See on üks uusimaid, kuid nagu selgub, kõige väärtuslikum (isegi ainulaadsem). Alles hiljuti, veebruaris, sattus temast Naukšēni Kodanike muuseumi põhikollektsiooni objekt, kuid ta on juba äratanud enda ümber palju huvi ja sõitnud oma esimesele näitusele Riiga.
Tõenäoliselt ainus selline plaat, mis on säilinud.”
Naabrite juures – keldris – elavad nahkhiired ja üle aida katuse hüppavad punahirved.
Ja talvel elavad siin ilvesed. Keldri ümber võib leida jälgi. Ja sellised ümmargused jälje padjad. Ühel päeval istub ta minu kuuri vanadele vundamentidele. Siin on neli ilvest. Ütlesin, et veel kaks on puudu (naerab).
Noh see on tõeline maaelu. Mitte midagi pole jõudnud korda teha.
Teie lähim naaber on viljapõld.
Seda ma naudin iga päev. Igas seisukorras. Siis, kui vili alles hakkab tärkama, kui vili võrsub ja kasvab. Kui viljasaak hakkab juba küpsema ja valmima. Naeran, et naaber külvaks mulle ühe rea päevalilli, nii et teed ei paistaks üldse.
Seal on nii päikeseloojangut kui ka virmalised, mis on viimasel ajal väga populaarne asi.
Tead, mis variant mul on? Lähen teetassiga trepile, seisan ja vaatan. Ja ta on seal! Ma ei pea kuhugi minema, ma ei pea otsima parimaid kohti ja vaatepunkte. Ma lihtsalt kõnnin trepile, vaatan üles ja seal see viljapõld on.
Juris Sproģis, maja “Tiltgaļi”,
Unguriņi ja Ķoņi ümbrus
Foto: Samanta Lūsīte
Üks neist, kes omal initsiatiivil tuld teeb.
Kui kaua te siin elanud olete?
On ka aeg. Varem oli siin pood. Kui siin oli raamatukogu, oli kõik puudega kinni kasvanud. Maja oli kõik raamatuid täis. Pööning täis! Paremad andsin kihelkonda, Maruta tädi vaatas need üle.
Inimesed ei sõida enam ega otsi poodi?
Ei enam. Kunagi oli lahe, et see pood siin oli. Ostsin selle kinnisvara aastal 2000, kuid olen kohalik. Enne seda oli siin raamatukogu. Seda peetakse keskuseks. Naabriteks on Ķoņi veski, kõik sõidavad minu lähedalt mööda või tulevad jõe äärde. Luban oma tuttavatel sõita.
Teil on kaunid koerad. Aga elate teele nii lähedal! Kas pole hirmus?
Koerad on kõige sellega harjunud. Nad ei lähe teele.
Kes sealpool elab?
Seal on maja tühi, kuid omanik hooldab seda. Lähimad naabrid on majas Ežiņas, kus asfalttee lõpeb.
Läheme lõkke äärde.
Kui kaua olete oma lõkkega Balti ketis osalenud?
Alates selle kinnistu ostmisest 2000. aastal ja olen igal aastal lökke süüdanud.
Kas käite sageli Eestis?
Jah, ma käin. Kogu aeg asjaajamistel või mingil muul põhjusel.
Kas eesti keelt oskate?
Noh, saan ikka millestki aru.
Mis pani teid seda kinnisvara valima?
Tollel ajal pakkus vald seda kinnistut. Kolm kinnisvarapakkumist oli vallal. See oli üks, siis oli Ķoņi kooli taga "Buķis" mitmekorruseline maja; ma ei tahtnud seda, ma tahtsin seda, mis oli privaatsem. Ja siis oli veel üks Unguriņis. Aga ma võtsin selle. Koht on lahe. Keskel. Sa ei pea kuhugi minema. Siis oli veel siin ka pood. Alguses oli see mulle harjumatu. Inimesed üle hoovi, autod sõidavad.
Ehk oli see hea võimalus kõigiga kohtuda ja tuttavaks saada?
Siin on mulle kõik lapsepõlvest tuttavad. Varem elasin Ķoņi kooli taga, kuhu viis pinnase tee. Seal on kaks maja ja ma elasin seal. Koolini oli jalgsi üle saja meetri.
(Kui kinnisvara pakuti) Olin sel ajal sõjaväes.
Kas kohtute oma naabritega iga päev?
Jah, ma kohtan kõiki. Kõik on tuttavad. Kõik sõidavad mööda, viskavad kätt, signaalitavad. Samuti need, kes lähevad Lodest või Arakstele.
Läheme jõe poole.
Eelmisel aastal olid mul siin Eesti rokkerid. All jõe kaldal. Kui neil oli Riias mootorratastega avamine, tulid nad enne seda minu majja ja pidasid all korrusel ühe vahva peo. Nad jäid ööbima – telkisid õues ja kõik muu.
(mööda sõidab auto)
Kas tunnete teda ka?
Jah, politseinik LaurVilis.
Kas kõik koerad tulid teie juurde korraga?
Ei, erinevatel aastatel, kolme eri tõugu. Saime kiiresti sõpradeks, nad kõik on väga sõbralikud.
Mis sulle siin elades meeldib?
Tahan oma nurka. Maal on ju lahe olla. Jõgi, kogu selle ümbrus. Minu töö on ka inimestega seotud. Suhtlen metsanduses iga päev inimestega. Eestis ja Leedus. Nüüd on aeg siin vaikselt parandada. Tuleb soojustada.
Kas Rūja siin kevadel üle ei ujuta?
Veski reguleerib.
Reet Paju, maja "Metsamõisa", külas -
Jānis Grīnvalds ja Anete Sikk
Lilli ja Penuja ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Päikselisel keskpäeval, kui olime Alli juhatust mööda läinud Penujas tallu nimega Metsamõisa, kohtasime seal Reeta ning Jānist ja Anetet – naabreid, keda peaaegu vestluse lõpuni olime pidanud Reeda pereks. Jānis tervitas meid läti keeles, Reeda ja Anetega rääkisime tõlgi vahendusel.
Kuidas on elada Penujas?
Reet: Elu Penujas on suurepärane. Vaatab Jānise ja Anete poole. Aja jooksul on meil olnud vähemalt kolm paari, kus on läti mees ja eesti naine. Ses suunas toimib see kõige paremini (naerab).
Kust Sina pärit oled ja kuidas algas tutvus Anetega?
Jānis: Mina olen siitsamast Arakstest sealpool piiri. Kui sõidame üle, seal elavad mu vanaema ja tädid. Anetega saime tuttavaks Tinderis.
Mis aastal tutvusite?
2018. aasta veebruaris.
Oled õppinud eesti keeles rääkima?
Jānis: Rääkida midagi ikka räägin, aga ainult siis, kui tõesti väga vaja on. Aga aru saan väga hästi. Võiksin ju ka rääkida, aga mul on natuke hirm seda teha. No ega nemad siis muidugi ütleks, et ma halvasti räägin. Meie laps räägib küll nii läti kui eesti keelt. Läti keelt ei räägi nii hästi kui eesti keelt. Eestis käib ikkagi lasteaias ja seal käib ju ümberringi kõik eesti keeles. Mul endal on läti keel ka nii ... Kui tuleb ikka selliste päris lätlastega rääkima hakata, siis nii ülearu hästi ikka ei saa. Läti keelt räägin tavaliselt nii palju, kui pojaga ja vanaemaga õnnestub.
Reet: Kuna mu lapselaps – tüdruk – on kuueaastane, mängivad nad [Jānise pojaga] kogu aeg koos. Siin on ju vähe lapsi ja vähe on ka sõpru. Nii siis ongi, et mõlemad on siin muudkui kahekesi koos ja on juba tulevikuliit (naerab).
Jānis: Jaa, kõik on juba otsustatud (naerab).
Kus te Anetega elate?
Seda teed mööda veidi tagasi ja alla. Täna ei näita (naerab.)
Kuidas Sa valisid koha, kus elada?
Plaan oli ehitada väiksem maja, et rutem valmis saaks ega peaks Viljandis elama. Talvel vaatasin, kus on päiksepaistelisem. Siis ehitasimegi väikse maja mõttega, et kuni oleme väikses, võime ehitada suurt. Nüüd on kõik selle Venemaa pärast hirmul ja midagi õieti ei edene.
Reedaga olete naabrid?
Janis: Jaa, see on päris huvitav. Kui piir lahti tehti, hakkasime Arakstest Abja poodi käima ja ma vaatasin alati seda maja (Reeda maja) ja mõtlesin, et oo, milline maja, tahaks lähemale vaatama sõita. Nüüd sõidangi reaalselt kogu aeg siia majja.
Kuidas Te siia sattusite?
Algul elasin ma Viljandis, aga mulle linnas ei meeldi. Siis ostsime nii umbes kolm-neli aastat tagasi maja Penujal ja nüüd me nii väheviisi ehitame. Maal on parem kui linnas. Mingi aeg elasime ka Tartus ja Viljandis, aga see polnud see. Anete tahtis ka maale ja nii me siia tulimegi.
Kas ei ole siin piiril sellist kahetist tunnet, et oled natuke Eestis ja natuke Lätis?
Mul ei ole, ei. Mul on selline tunne, et kõik on ju üks rajoon. Varem oli nii, et kui sõidad üle piiri, sõidad Lätti – oo, Läti! Sõidad üle Eesti piiri – oo, Eesti! Võib-olla esimesel aastal oli veel nii, aga nüüd tundub, et Eesti ja Läti kõik üks selline maakond ongi. Kõik on omavahel segunenud, sest pere on siinsamas üle piiri. Kui otse läbi metsa minna, tuleb poolteist kilomeetrit.
Kuidas oli elada siis, kui piir oli kinni, ja mis muutus, kui piir sel teel taas avati?
Reet: Kunagi, kui piir kinni oli, käisime ikka salaja läbi metsa poodi.
Jānis: Ja meie tulime ka siia tavaliselt jalgpalli mängima.
Reet: Kord aastas vallapäevadel saime ametlikult mingite tähtsate paberite kaudu loa, et piir tehakse selleks üheks päevaks lahti – siis korraldasid lätlased ja eestlased alati jalgpallivõistlusi. Kui palju eestlased ka ei püüdnud kokku koguda parimaid mängijaid, said lätlased meist ikka jagu. Pärast seda jäid kõik loomulikult peole. Järgmisel hommikul pidi igaüks ise välja mõtlema, kuidas tagasi saada, sest piir oli ju lahti vaid ühe päeva ja järgmisel hommikul jälle kinni.
Varem, kui Lätti sõitsime, pidime ikka mõtlema, et dokumendid peavad ühes olema. See oli nii nagu sõidaks välismaale. Nüüd dokumentide pärast pabistada tundub naljakas – see ju siinsamas.
Mu ema jutustas, et tema nooruses oli olnud ka mingi aeg, kui piir oli kinni. Aga nad käisid ikkagi Läti poole midagi tooma. Kuuseoksaga olevat oma jälgi peitnud.
Reet, see on Teie sünnikodu?
Mingi aeg elasin teises majas, siit veidi edasi. Seal on kahekordne maja ja seal korteris ma olingi. Selle maja ehituse lõpetasime 2003. aastal.
Jānis: Olin selle päris unustanud – kui piir avati, olid need männid veel täitsa väiksed!
Lätis ka käite?
Reet: Meil on kogu aeg mingisugune koostöö lätlastega olnud.
Jānis: Lätis käin korda viis päevas. Kogu aeg käin vanaisa või venna poole. Piiri ma enam üldse ei tunneta.
Reet: Ma ise olen Viljandist. Mu vanemad elavad endiselt seal.
Jānis: Kui keegi siitpoolt otsast, Karksi-Nuiast ja Abjast, tahab minna kusagile ujuma või puhkama, sõidavad kõik Laņģezersi järve äärde. Talviti põrutavad aga kõik Abja ujulasse. Kui Ruhjas peetakse näiteks jäätisefestivali, sõidavad kõik jälle sinna. Piiri ma üldse enam ei tunneta.
Reet: Ma käin Ruhjas loomaarsti juures. Rohkemgi kui poole odavam võrreldes Eestiga. Sandra on meie loomade perearst.
Kus te töötate?
Jānis: Anete töötab Abjas kiirabis ja perearstikeskuses. Ja Reet ka Abjas.
Reet: Mina töötan omavalitsuses ja juhin õpilaskodu. Seal on nii gümnaasiumiosa kui ka selline, kuhu saadetakse neid lapsi, kelle eest vanemad eriti ei hoolitse ja riik annab toetust, et nad seal elada saaksid. See on selline nagu internaat, aga seda nii loomulikult ei kutsuta.
Kas tunnete ümberkaudseid naabreid?
Reet: Meid on külas kokku 58 inimest ja ühe inimese kohta tuleb umbes üks maja (naerab). Selles majas olen ma tavaliselt üksi. Praegu on poeg külas. Mul on tütar ja poeg. Tütar on suurlinnatüdruk ja elab Tallinnas, aga poeg on tõeline maapoiss. Võttis naiseks linnatüdruku ja kaks aastat tagasi ostsid Pärnus maja. Nüüd on kaks aastat möödas ja ta tuli jälle maale puhkama (naerab).
Jānis: Arakstes on umbes 20 maja, võib-olla rohkem.
Jānis: Penujas teatakse igat Arakste inimest ja Arakstes tutakse igaühte Penujast.
Teil siin ühispidusid pole?
Jānis: Praegu pole. Paari aasta eest, kui olid Penuja külapäevad, siis oli päris palju lätlasi.
Noori pole enam siin?
No meil on siin grupike, kes kokku tuleb ja siis käib kuskil, kuid peamiselt istuvad kõik kodus ja keegi välja ei taha tulla. Varem oli ühtekuuluvustunnet natuke rohkem. Nüüd enamasti paistavad kõik sedasi eraldi. Covidi-aeg ka mõjutas seda. Näiteks korraldab Reet midagi, et siin midagigi toimuks, ja me Anetega aitame, aga on selline tunne, et kohalikke tuleb nuiaga majast välja ajada, et nad kampa lööks (naerab).
Mida olete näiteks organiseerinud?
Jānis: Näiteks tähistame igal aastal jaanipäeva. Tavaliselt kohtume ka jõulude ajal ja vana-aastaõhtul, tuleme siiasamma rahvamajja kokku. Jaanide ajal või vana-aastaõhtul teeme suure lõkke.
Rēta: Näiteks oli meil alles äsja kontsert, kuhu olid esinema tulnud kohalikud Abjast.
Kas teil on siin kohalikud ansamblid?
Jānis: Ma tean, et mõned kohalikud sõidavad Karksisse või Apja. See on niisama, nagu Lodest sõidetakse Ruhja Denči kollektiivi tantsima. Tegelikult peaksite te kõik 15. augustil tulema Penuja järve äärde kontserdile. Üles astuvad Abja muusikakooli lapsed. Sissepääs on tasuta. Anete müüb annetuste eest kooke ja raha läheb Penuja kultuurielu toetuseks.
Reet: Järgmisel aastal tähistab Penuja 500 aasta juubelit. Penuja mõisal ja Lode mõisal oli üks omanik ja seetõttu on meil mõisaajast saati väga sarnane see ajalugu olnud. Palju oli ühiseid asju meie vahel.
Kas 23. augustil Balti keti üritusele Unguriņisse lähete?
Reet: Balti ketis ma ise ei osalenud, kuna mul oli siis väike laps, aga Unguriņis olen 23. augustil käinud igal aastal.
Jānis: No see on nii, et üritustele sõidame igale poole. Kui Mazsalacas on [Läti jalgrataste valmistaja, jalgrattatehase asutaja Gustavs] Ērenpreissi päevad? Sõidame ka sinna.
Normunds Lorencs ja Sandra Roķe
(hüüdnimi Anniņa), maja “Robežnieki”,
Lode ja Arakste ümbrus
Foto: Uldis Rusmanis
Kui kaua te siin elanud olete?
Umbes seitse aastat. Mu ema elas siin kunagi. Ta läks linna elama ja me vahetasime elukohta.
Olete mõlemad siitkandist?
Ei, ma olen puhas riialane. Alles nüüd siin.
Mis on teie kodu nimi?
Robežnieki. (Näitab kaugema maja poole) Seal on maja “Dārznieki”. Kuidas nad siin naeravad - “Niekciems” (pisike küla). “Robežnieki”, “Dārznieki” ja “Vecdārznieki”. Esimene on ilmselt see maja.
Kui kaugel on siit Eesti piir?
Siin on piir juba olemas. (Näitab) Läbi nende kaskede, kui välja tulete, ongi juba Eesti piir.
Kas te räägite eesti keelt?
Normunds: Ei oska.
Sandra: Ema oskas, aga meie ei oska.
Kuidas teile meeldib nii piiri lähedal elada?
Sandra: Vaikne ja rahulik.
Kõik siinpool räägivad, et vaikne ja rahulik. Ainult hundid häirivad. Aga teid see vist ei häiri?
Sandra: Häirib. Hundid tulid meie kariloomade kallale eelmisel aastal. Ma veel murdsin siis jala. Tegime öösel huntide hirmutamiseks lõkke. Ma kukkusin maha.
Kas te tunnete praktilisi probleeme, olles linnadest nii kaugel?
Normunds: Seal tehakse tee. (naerab)
Sandra: Nagu oleks plaanis, et see tee meieni jõuab, jah. Noh kui palju me vajame? Oleme sellest linnast eemalolekuga juba kohanenud. Isegi riialane on.
Aga Rūjienas ikka käite, eks?
Normunds: Valikuvõimalusi pole. Pood ja nii edasi.
Kas Eestis poodides ka käite?
Sandra: Rohkem Rūjienas. Paljud eestlased käivad Rūjienas ostlemas. Seal Abjas see pood mulle väga ei meeldi. Nii-öelda võõras kaup, mida ei tunne.
Teil on kalkunid, pullid. Kas see on teie töö või pigem hobi?
Normunds: No umbes nii – hobi korras – on! (Mõlemad naeravad) Pole mingi äri.
Olime just Alda juures. Tal on lambaid, aga ma sain aru, et tal pole plaanis karja laiendada.
Sandra: Meil on ka väga vähe järele jäänud, sest eelmisel aastal oli hein väga piiratud. Aga me ei kavatse likvideerida.
Kas teile tullakse külla?
Normunds: Sõidavad, ja kuidas veel sõidavad! Mõne jaoks on järsku liiga vaikne (naerab), et kõrvad valutavad sellest, et on vaikne ja müra pole. Arvamusi on igasuguseid.
Aga sa ei taha enam Riiga minna? Kas pole nii, et sa seda müra tahaksid?
Normunds: Ei. Ma hakkasin mitte mäletama palju, hakkasin seda ise jälgima. Midagi ei mäleta enam. Ei, siin on parem.
Kas vaatate hokit täna?
Normunds: Ega muud üle ei jäägi.
Kas teil on lipp kogu aeg mastis või on see hoki auks?
Normunds: Kogu aeg. Noh, talvel võtame maha.
Või – kui olete kodus, siis on lipp mastis – nagu kuningatel. (Naerab)
Normunds: Eestist sõites näed ja tead vähemalt, et sisened Lätti.
Sandra: Me ju käime siia Eestisse heina niitma.
Liina Puusaar,
Kerase talu
Kerase tallu, mis asub Penuja ja Lilli vahel, keerame sisse tagasiteel, ja selleks saame innustust nägusast sissesõiduteest. Teeme kohe algul vale järelduse, et kena majapidamine on külalistemaja ja sätime end juba minekule, kui terrassile tuleb perenaine Liina. Hiljem ütleb ta meile naeratades, et sellise järeldusega pole me ainukesed.
Kuidas siia sattusite?
See on mu mehe vanaema sünnikodu.
Oleme mõlemad mehega Abjast. Kohe algusest peale, sest ajast, kui tuttavad oleme, rääkis ta, et kindlasti tahaks kolida elama siia, oma vanaema majja. Käisime siia pidevalt ja hoolitsesime kõige eest. Siia kolisime kolme aasta eest Abja-Paluojast. Mu mehele tundus Abja liiga suur ja me rääkisime pidevalt, et võiks siia elama asuda.
Kui palju umbes on Abjas elanikke?
Mingi kaks tuhat tuleb ära.
Kas Teil on olnud kontakte Läti poolel?
Ei ole sest midagi välja tulnud. Mul pole juhiluba, seepärast ma ise kusagile ei sõida ja pole ka kunagi vajadust olnud. Läti on mulle täiesti teine riik, teine maa. Poodi aeg-ajalt ikka sõidame, aga noh, see pole see.
Kas tunnete oma naabreid?
Võiks öelda, et me pole sellised väga seltskondlikud, suurt kellegi seltsi me ei otsi ja kedagi eriti niisama külla ei kutsu ka. Tean, et naabermajas elavad inimesed Karksi-Nuiast.
Mis on Teie hobid?
Olen töötanud kokana, aga kõik, mida siin näha – see on minu hobi. Et hoolitseda suure kena majapidamise eest, hoida seda korras, selleks läheb palju aega.
Kuidas oli Teie vanaema nimi?
Aini Hirt. Vanaema sõprussidemetest Läti poolel ma kuulnud pole, aga vanaisa küll sõitis Läti vahet. Tal olid vist kontaktid ja sõbrad, kellega kohtus.
Kas osalesite Balti ketis?
Päris selgelt ei mäleta, aga mulle tundub, et osalesin kogu perega. Tol ajal ma võisin olla ehk viieaastane. Peres sellest eriti räägitud pole, seepärast pole ma sada protsenti veendunud, et seal käisin. Siiski tundub, et käisin. Viljandi teel.
Kuidas on Teie maja nimi?
Kerase. Hoone, mida siit terrassilt näeme, oli Kerase mõis, mis Eesti kontekstis oli väga eriline puitmõis. Aga me ei tea, kas talu nimi tuli mõisa nimest või sai mõis nime hoopis koha järgi. Mõisahoone on muinsuskaitse all ning sinna ei saa lihtsalt sisse minna ja ehitada või renoveerida. Me küll prooviks heal meelel midagi restaureerida, kuid kuna hoonel on riikliku mälestise staatus, siis kahjuks või õnneks tuleb kõik teha täpselt vastavalt eeskirjadele. Meil lihtsalt pole selliseid vahendeid ega nii suurt motivatsiooni, et investeerida ja taastada see mõisahoone mälestisena, seepärast see hoone lihtsalt niisama seisabki.
Õue sõites mõtlesime, et see on külalistemaja.
Tegelikult tundub sedasi paljudele, aga me pole need, kes tahaksid tegeleda turismi ja külaliste vastuvõtmisega (naerab).
Arne Palulill
Tammiku talu
Tammiku tallu, mis asub Arakste ja Penuja vahel pooleteise kilomeetri kaugusel piiripunktist, saabume hilisel pärastlõunal. Meid võtab vastu suur koer Maximus. Pererahvas on väga tähelepanelik. Me saame aru, et möödasõitjaid on siin vähe.
Kuidas on Teie talu nimi?
Talu nimi on Tammiku. Siin olen ma sündinud ja kasvanud. Ka minu vanemad on siit pärit ja kogu oma elu olen elanud Penujas. Esiti elas meie pere majas, mis on siinsamas lähedal, aga meil avanes võimalus osta see maja ja 1992. aastal me selle ka erastasime. Olen mõne aja elanud ka Penuja keskuses. Lapsed elavad nüüd Abja-Paluojas.
Seal, kus ilus kirik?
Jaa, mäletan neid aegu, kui kirik tõesti tegutses, kuid siis algasid probleemid katusega ja tasapisi olid lood hoonega ühel pool.
Kas käisite ka Penuja koolis?
Algkooli neli klassi lõpetasin siin, edasi õppisin Abja-Paluojas.
Millega Te tegelete?
Olen kogu elu siin töötanud traktorist-mehhaanikuna. Peamiselt muidugi kolhoosi ajal, aga nüüd olen juba pikka aega olnud pensionär.
Kas osalesite Balti ketis?
Seisime kogu perega Karksi-Nuia keskuses. Tavaliselt käime 23. augustil Unguriņis, aga eelmisel aastal jäi kuidagi minemata.
Millised on suhted piiriäärsete lätlastega?
Kunagi teenisin armees koos kahe lätlasega Lodest, siis oli meie vahel üsna suur sõprus. Käisime pärast üksteisel külas, aga nüüd on nad kahjuks surnud. Kunagi käisime jalgratta või bussiga Arakstes, Lodes ja Ķoņis poes. Kõik kolm kohta olid olulised.
Jaa, Una Sniega sealtpoolt piiri just ütles, et sõitis iga päev Eesti bussiga Ruhja kooli ja tagasi.
Jaa, jaa, kaks korda päevas! Pool kaheksa sõitis välja ja kümme tagasi. Kell kaks läks teist korda ja pool kuus tagasi. Buss oli täis rahvast ja tolmu, mul oli nendes bussides alati süda paha.
Kuidas tundus aeg, kui piir oli kinni?
Oli näha, et kohe vähenes inimeste liikumine, enam ei saanud nii vabalt neisse poodidesse minna, aga nüüd sõidame jälle tihti Ruhja. Tean, et kui piir oli kinni, olid mingid salajased rajad läbi metsa, aga mina neid mööda pole käinud. Polnud vajadust. 1980. aastate lõpus / 1990. aastate lõpus olid probleemid ühe majaga Läti poolel, kust pätid tol ajal õige tihti vargile tulid. Kõik, mis võimalik, võeti kaasa – rattad, kärud. Nüüd pole enam kuulda olnud.
Teile meeldib siin elada?
Ma ei kujuta ette, et siin piiril elamine erineks mujal elamisest. Aga siin on väga rahulik.